Mākslīgais intelekts

Pa laikam parādās pa pusei paniski, pa pusei sensacionāli slavenu cilvēku viedokļi, ka drīzā nākotnē mākslīgais intelekts pārspēšot cilvēku. Tikšot pat iznīcināta cilvēce. Skaļi apgalvojumi, niecīga konkrētība, risinājumu vispār nav.

Attiecībā uz mākslīgo intelektu der aplūkot dažus filozofiskus jautājumus.

1. Vai vispārējs mākslīgais intelekts ir iespējams? Vai mašīna var atrisināt jebkuru problēmu, kuru spēj atrisināt cilvēks ar savu intelektu? Vai mašīnu spējām pastāv noteiktas robežas?
2. Vai inteliģentas mašīnas ir bīstamas? Kā nodrošināt mašīnu ētisku lietojumu un izturēšanos?
3. Vai mašīnai var piemist prāts, apziņa un garīgi stāvokļi tieši tāpat kā cilvēkiem? Vai mašīnai var būt jūtas un vai tādēļ tai pienāktos zināmas tiesības? Vai mašīna var apzināti nodarīt ļaunu?

Šos jautājumus būtu jāskata, sākot ar pēdējo, jo uz pirmo jautājumu nevar atbildēt, nezinot atbildes uz pārējiem. Bet vispirms ķersimies pie pašiem pamatiem.

 

Datoru arhitektūra principā ir bijusi nemainīga kopš to pirmsākumiem. Dators sastāv no operatīvās atmiņas, stacionārās atmiņas, procesora, ierīcēm informācijas ievadei un izvadei. Mobilajiem telefoniem, planšetēm uzbūve ir tāda pati. Vidusmēra kalkulators ir vienkāršāks – tam nav stacionāras atmiņas.

Cilvēka arhitektūra ir citādāka, jo nevar viennozīmīgi nošķirt procesoru, operatīvo un stacionāro atmiņu. Ja varētu, tad tas radītu revolūciju medicīnā un potenciāli sniegtu iespēju kontrolēt cilvēku domas un atmiņas. Bet nevar. Cilvēks ir melnā kaste ar neskaidriem darbības principiem. Tā ir fundamentāla atšķirība jau pašos pamatos.

 

Datorprogramma ir instrukciju kopa noteiktu uzdevumu veikšanai. Vienkāršoti programmu var uztvert kā funkciju. Tā saņems ievaddatus, veiks ar tiem iepriekš definētas darbības un atgriezīs rezultātu. Tāpat kā sin(x) = y. Interneta pārlūka pamatfunkcija ir saņemt datus no cita datora internetā un attēlot tos ekrānā. Teksta redaktora pamatfunkcija – attēlot ar klaviatūru ievadītu tekstu ekrānā, sniegt iespēju noformēt to un saglabāt stacionārajā atmiņā. Operētājsistēmas pamatfunkcija – nodrošināt pārējo programmu piekļuvi datora resursiem. Var būt programmas, kuras nesaņem ievaddatus vai neatgriež rezultātu, bet tie ir izņēmumi, parasti niecīgas programmas testa nolūkiem.

Programmas radīšanai nepieciešams definēt konkrētu programmas uzdevumu un sagatavot precīzas instrukcijas tā veikšanai. Var veidot programmu bez definēta uzdevuma, bet tas ir tāpat kā gatavot ēst bez receptes, turklāt nezinot vai gala rezultāts būs plovs vai soļanka. Teorētiski pastāv niecīga iespēja, ka nejauši sanāks pagatavot ko garšīgu.

 

Kāds ir cilvēka uzdevums? Kāda ir cilvēka pamatfunkcija?

Kāda būtu mākslīgā intelekta pamatfunkcija? Ja mēs to nezinām, tad mākslīgo intelektu nevar izveidot. Nevar radīt to, ko nevar definēt un skaidri aprakstīt. Var radīt kaut ko starp plovu un soļanku, bet vai tas būs mākslīgais intelekts?

 

Ja klients vērsīsies pie programmatūras izstrādātāja ar lūgumu izveidot mākslīgo intelektu, viņš saņems pretjautājumu – ko jūs saprotiet ar mākslīgo intelektu? Tālāk vārdu pa vārdam tiktu noskaidrots kādēļ klientam to vajag. Sekotu vienošanās par kritērijiem, pēc kuriem atzīt, ka mākslīgais intelekts ticis izveidots. Visiem šiem soļiem un kritērijiem jābūt viennozīmīgiem un konkrētiem. Citādi nebūs praktiska gala rezultāta.

Jebkuras sakarīgas programmas darba rezultātam jābūt cilvēkam saprotamam. Pretējā gadījumā tāda programma nav vajadzīga. Kas būtu mākslīgā intelekta darba rezultāts? Viņš pats? Programma, kas veido pati sevi? Bet ko ar to varētu iesākt? Kurš iegūto galarezultātu varētu saprast?

Pieņemsim, ka ticis izveidots mākslīgais intelekts. Tam pajautā – ko iesākt, lai atrisinātu konfliktu Ukrainā? Mākslīgais intelekts kādu diennakti apkopo datus, veic analīzi, skaitļo un visbeidzot paziņo, ka Ukrainas valsti vajag likvidēt, pievienojot to Krievijai. Ja kāds pretojas, to vajag nošaut bez kavēšanās. Seko neaptverami gara argumentu ķēde.

Jūs gribētu uzticēties tādam mākslīgajam intelektam?

Diez vai. Acīmredzot, mākslīgais intelekts pieļāvis kļūdu un tādēļ tas jālabo. Bet kā salabot programmu, kura pati sevi veido? Vai tas vispār ir iespējams? Ja jā, tad cik sarežģīti tas ir? Vai programmētājs tomēr nebūs gudrāks par mākslīgo intelektu?

 

Programmu testēšanas vispārējs princips ir salīdzināt programmas atrisinātā uzdevuma rezultātu ar lietotāja rīcībā esošo iepriekš zināmo rezultātu. Ja tie sakrīt, tests izturēts. Tāpat, lai pārbaudītu mākslīgo intelektu, lietotājam būtu jāzina mākslīgajam intelektam sniegtā uzdevuma sagaidāmo rezultātu. Tas nozīmē, ka testētājam jābūt gudrākam par mākslīgo intelektu.

 

Atgriezīsimies pie jautājumiem.

• Vai mākslīgajam intelektam tāpat kā cilvēkam var piemist prāts, apziņa un jūtas?

Teorētiski jā – pie nosacījuma, ka cilvēks spēj apziņu, prātu un jūtas uzrakstīt kā instrukciju kopu. Bet tā kā cilvēks pats īsti nesaprot, kas ir prāts, apziņa un jūtas, tad par to pārnesi digitālā formātā šobrīd nevar būt ne runas. Tas nenozīmē, ka nebūs mēģinājumu radīt mākslīgu prātu un apziņu. Tādi noteikti būs, bet rezultāts būs labi ja līdzīgs cilvēka prātam un apziņai.

• Vai mašīna var apzināti nodarīt ļaunu?

Nē, nevar, jo mašīnai nav apziņas.

• Vai var izveidot bīstamu inteliģentu mašīnu?

Protams! Paņemam robotu, apkrāmējam ar sprāgstvielām un sūtām šo uz stacijas laukumu. Būtībā mūsdienu raķetes jau ir inteliģentas mašīnas.

• Kā nodrošināt, lai inteliģentās mašīnas tiktu lietotas / pašas rīkotos ētiski?

Nekā, tas ir neiespējami. Ja inteliģentās mašīnas veidotājs nevēlēsies ievērot ētikas normas, tad nekas viņu uz to nepiespiedīs. Ar laiku tiks pieņemtas dažādas ierobežojošas starptautiskas konvencijas, bet praktiski tā būs tukša laika tērēšana.

• Vai mašīnu spējām pastāv noteiktas robežas?

Mašīnas nevar realizēt lietas, kurām nav uzrakstīts skaidrs, viennozīmīgs algoritms. Algoritmizēti aprakstīt pilnīgi visus pasaules procesus, iespējams, var teorētiski, bet ne praktiski kaut vai tauriņa efekta dēļ. Tā arī ir mašīnu spēju robeža.

• Vai mašīna spēj atrisināt jebkuru uzdevumu, ko spēj arī cilvēks?

Tas atkarīgs no uzdevuma. Ja tas ir pietiekoši vienkāršs, lai to varētu pārrakstīt instrukciju virknē, tad jā. Bet kā uzrakstīt instrukciju virkni lieliskas grāmatas uzrakstīšanai vai baudāmas teātra izrādes iestudēšanai? Ja cilvēkam būtu viennozīmīgi skaidrs kā to principā dara, tad no tā varētu izveidot instrukciju kopu, bet tādas skaidrības nav un diez vai kādreiz būs.

• Vai ir iespējams tāds mākslīgais intelekts, kurš jebkuru uzdevumu veic vismaz tikpat labi kā cilvēks?

Teorētiski varbūt jā, bet praktiski nē. Lieciet mākslīgajam intelektam izbaudīt saulrietu pludmalē.

 

Ja procesu ir iespējams detalizēti uzrakstīt kā algoritmu, no kura radīt precīzu instrukciju kopu, tad var uzbūvēt programmu, kas to veic. Nav svarīgi, kā to dēvē – par mākslīgo intelektu vai citādi.

Riska faktors ir lietotāji, viņu attiekme pret programmu. Ja lietotāji programmu uztver kā gudrāku par sevi pašu, tad problēma ir viņu izpratnē par datora un programmatūras uzbūvi. Un tādiem mākslīgais intelekts nereti ir jau izgudrots.