Šoreiz gribu pastāstīt par kādu neparasta izskata vēsturisku spēkratu. Bildītē redzamais transporta līdzeklis nav autobuss. Tas ir vilciens, kuru mēdz saukt par Luxtorpeda.
Trīsdesmitajos gados tas braucis pa Polijas dzelzceļu. Tas sastāvējis no viena luksus klases vagona ar iekšdedzes dzinēju. Oficiāli tos sauca nevis par luksusa torpēdām, bet gan “Pociąg Motorowo-Ekspresowy MtE” jeb Motorekspresvilcienu.
Plašāk pazīstamais nosaukums Luxtorpeda tika iemantots, pateicoties vilciena ārējam izskatam un lielajam ātrumam. Luxtorpeda bija par aptuveni 1,5 metriem zemāks par parastu vilcienu un pēc izskata atgādināja limuzīnu un autobusu.
Luxtorpeda priekštecis bija Austrijas vilciens VT63, kurus trīsdesmitajos gados ražoja kompānija Austro-Daimler. Austrijas kompānija vēlējās savu pieredzi, kura gūta automobiļu ražošanā, likt lietā arī attiecībā uz vilcieniem.
Četri Austro-Daimler saražotie VT63 tikuši Austrijas dzelzceļa kompānijai, bet piektais izīrēts un vēlāk arī pārdots Polijas valsts dzelzceļam. Polija vilcienu izmēģināja un nolēma iegādāties licenci tā ražošanai.
Polijas lokomotīvju pirmās fabrikas inženieris Klemenss Stefans Sieleckis pilnveidoja VT63. Lielākā atšķirība bija jauns dīzeļdzinējs, ar kura palīdzību vilciens varēja sasniegt 115 km/h.
Dīzeļdzinējiem bija mazāks aizdegšanās un eksplozijas risks, kā arī zemākas degvielas izmaksas. Ar ūdeni dzesētie dzinēji atradās abos vagona galos.
Katram dzinējam bija sava transmisija un atpakaļgaita. Abu dzinēju ātrumu varēja kontrolēt no vienas kabīnes, bet to uzsākšana, apstādināšana, atpakaļgaitas ieslēgšana, kā arī transmisijas sistēmu maiņa notika katram dzinējam atsevišķi. Tāpēc lielākoties vilcienus apkalpoja divi vadītāji. Savā starpā viņi sazinājās ar krāsainu lampiņu signālsistēmu un elektrisku zvanu.
Izmēģinājuma braucienos tika sasniegts ātrums 120 km/h, bet par praksē piemērojamo maksimālo ātrumu noteica 100-105 km/h.
Tā kā vilcienam nebija buferu un attiecīgu savienojumu, tos nevarēja savienot kopā vai pievienot citam vilciena sastāvam. Tāpēc Luxtorpedas vienmēr brauca kā viens atsevišķs vagons. Nepieciešamības gadījumos Luxtorpedas pārvadāja ar 1.4 m garu īpašu sakabi.
Luxtorpedu galvenā bāze atradās Krakovā. No turienes tās kursēja uz Zakopani Tatros. 147 kilometrus garo distanci ar daudziem sarežģītiem pagriezieniem un kāpumiem vilciens pievarēja vidēji 2 stundās un 45 minūtēs. Rekords esot bijis 2 stundas un 18 minūtes, kurš līdz šim vēl neesot pārspēts.
Luxtorpedas brauca arī no Krakovas uz Varšavu, Katovici un Krinicu caur Tarnovu. Tāpat tās kursēja starp Varšavu un Lodzu.
Luxtropedu izmantošana bija plānota arī citos maršrutos, bet visu izjauca okupācija. Pēc tās bija saglabājušās vairs tikai divas lietojamas Luxtorpedas, pārējās bija iznīcinātas. Šos vilcienus lietoja tikai vāciešu vajadzībām, ceļojot no Krakovas uz Zakopani un Krinicu.
Pēc otrā pasaules kara viena no Luxtropedām tika atjaunota, ņemot rezerves daļas no otra palikušā vilciena. Tā kā nebija ne rezerves daļu, ne arī attiecīgu apkalpes darbnīcu, Luxtorpeda nespēja braukt ar tādu ātrumu, kādam tika paredzēta. To norīkoja kursēt Trzebinias apkārtnē.
Ap 1954. gadu abas pēdējās Luxtorpedas sagrieza metāllūžņos.
Izmantoti materiāli no dieselpunks un vikipēdijas.
Neesi domājis ka tāda tipa rakstus ir vērts arī pārpublicēt wikipēdijā? 🙂 Būtu labs wikipēdijas rakstiņš 😉
Domājis esmu. Ja nebūtu tāda interesanta nosacījuma kā “wikipedia-s informācijas avots nedrīkst būt blogs”, tad tas būtu jau sen kā izdarīts. Citādi, piedošanu, bet diez ko negribas čakarēties, pat ja pierādītu, ka Stacija nav blogs. Vikipēdija tomēr prasa savu noteiktu standartu kā noformēt tekstu, kā tas jāsadala pa loģiskām sadaļām utt. Tas savukārt prasa lērumu laika, pa kuru es labāk uzrakstu kaut ko jaunu Stacijai.