Literatūras apskats #2

Pēdējā laikā diezgan intensīvi sanācis iepazīties ar gramataselektroniski piedāvājumu. Ir viena otra pērle. Turklāt, ja kādam ne sevišķi patīk lasīt, veroties monitorā (vai e-book reader-ā), vairumu grāmatu var dabūt arī bibliotēkā. Elektroniskā versija var noderēt ieskatam – vai maz ir vērts lasīt?

Helēna Celmiņa – Sievietes padomju cietumos

No nosaukumu spriedu, ka tas droši vien kaut kāds feministu pusanalītisks pētījums. Un kļūdījos. Grāmatas autore detalizēti apraksta, kā kļuvusi par politisku ieslodzīto un kā viņai klājies dažādās ieslodzījuma vietās Padomju laikos. Literatūra nav no, tā teikt, vieglākajām, bet, manuprāt, tas ir ļoti vērtīgs ieskats vēsturē. Īpaši tas var mūsdienu politiskajā pasaulē, lai lieku reizi iebāztu vienam otram uzbrucējam acīs komunistu “varoņdarbus”.

Izlasīju par tajā laikā darbojošos shēmu, kā krievu deģenerātiem tikt pie pieraksta un dzīvesvietas Rīgā. Gluži vienkārši jāatbrauc uz Rīgu, kaut kas jānosper un jānonāk cietumā. Tur jāizfantazē jauns vārds, uzvārds, jāpasaka, ka esi sodīts pirmo reizi un pēc atsēdēšanas tev iedod darbu un dzīvokli. Ko vēl vairāk var vēlēties?

Vairāk par saturu man pat grūti ko piebilst. Tas, kādi savulaik bijuši padomju laika cietumi, mani tik ļoti nepārsteidza. Manā priekšstatā tas vienmēr bijis kā tikai kaut kas mazliet labāks par koncentrācijas nometnēm. Vairāk pārsteidza aprakstītie neloģiski piespriestie sodi, kā rezultātā slepkavas un zagļi tiek cauri ar daudz vieglākiem sodiem nekā viens otrs par kādu godīgu pretpadomju izteikumu vai ārzemju žurnāla glabāšanu.

Lai arī grāmata it kā smaga, aizrāvos ātri vien un grūti bija kaut uz brīdi no tās novērsties.

Helēna Celmiņa – Kā plika pa nātrām

Autore raksta par sevis pašas dzīves gaitām okupācijas gados. Un viegli viņai nav klājies. Šī grāmata ir kā dokumentāls apraksts PSRS okupācijas sākuma gadiem. Lai arī it kā šo to jau no okupācijas gadiem zinu, tomēr izdevās uzzināt jaunas lietas. Piemēram, šodienas acīm liekas ļoti absurda situācija, ka cilvēkam obligāti jābūt kaut kur pierakstītam un tieši tur arī jādzīvo. Citādi var nākt milicija un tevi izmest uz ielas. Daudz aprakstītas arī VDK darbības. Manuprāt, no tā ir ko pamācīties, jo, lai arī Padomju laiki aizgājuši uz, cerams, neatgriešanos, dažādi specdienesti Latvijā joprojām pastāv un darbojas. Diezgan ātri aizrāvos ar lasīšanu. Lasīju arī pirms gulētiešanas, kaut gan visiem tā darīt neieteiktu :).

Hermanis Hese – Sidharta

No H.Heses līdz šim biju lasījis vienīgi Stikla pērlīšu spēli, kura man ļoti patika. Man šķiet, ka šim autoram ir īpašs rakstīšanas stils – tāds kā akadēmisks, viegli distancēts un varbūt arī šķietami nedaudz garlaicīgs. Man tas ļoti patika gan Stikla pērlīšu spēlē, gan šeit Sidhartā. Turklāt mani pārsteidza arī tas, kā viņš rakstījis par visai diskutablām tēmām – dzīves jēgu, mērķi un nedaudz arī reliģiju. Nezaudējot savu, manuprāt, akadēmisko stilu, autors dažādas dzīves gudrības attēlo ar pārsteidzošu vieglumu un pašsaprotamību.

Pats stāsts, romāns vai vienalga kā lai to nosauc, ir par jauna cilvēka meklējumiem. Pamazām viņš atklāj dažādas dzīves patiesības, piedzīvo dažādas jaukas un mazāk jaukas lietas līdz… 🙂 Manuprāt, šī ir viena no interesantākajām un vērtīgākajām grāmatām, kādu esmu lasījis. Mazliet gribējās vilkt paralēles ar Alķīmiķi, jo arī tajā galvenais varonis ir Meklētājs. Abām šīm grāmatām ir savi plusi. Koelju Alķīmiķis ir aizraujošāks un autora atziņas tajā pasniegtas skaidri un vienkārši formulētas. Ir savs “mistiskais” moments, kura dēļ dziļi racionālam cilvēkam, var zust ticamība visam stāstam. Arī Sidhartam ir savi “mistiskie” momenti, tomēr pamatoti daudz pamatīgāk nekā Alķīmiķī, līdz ar to šķiet ticamāki. Stāsts nav pieblīvēts ar autora atziņām, ļaujot lasītājam pašam noprast sev svarīgās lietas. Un, ja Alķīmiķi tiek apskatīta tikai neliela galvenā varoņa dzīves daļa, Sidhartas gaitas, kārdinājumi un kritieni tiek aprakstīti teju visā viņa mūža garumā.

Es Sidhartu gribētu ieteikt katram, kurš sirdī jūtas nedaudz meklētājs, un tiem, kuriem savulaik paticis Alķīmiķis un labprāt iepazītos ar ko mazliet līdzīgu un tajā pašā laikā pilnīgi citādu.

Andris Grūtups – Observators

Šī grāmata ir par kāda mākslinieka Jurģa Skulmes lietu un čekas darba metodēm Padomju laikos, septiņdesmito gadu beigās. Man personīgi šī grāmata lielus pārsteigumus nesagādāja. Varbūt vienīgi mazliet jāpabrīnās, cik lielas pūles VDK savulaik pielika, lai novāktu pie malas un iebaidītu vienu parastu cilvēciņu. Oficiālais iegansts – vēstule, saturoša daždas PSRS godu kompromitējošas ziņas sūtīšana paziņai ārzemēs.

Grāmatas autora pozīcija liek domāt, ka viņam labpatiktu, ja apsūdzētais un viņam līdzīgie bēdubrāļi būtu asāk aizstāvējuši savas intereses. Iespējams, viņam taisnība, bet iespējams arī ka nē. Man daudz vairāk nepatika, ka “noziedzinieks” tika vienbalsīgi nomelnots, izsviests no visām biedrībām un savienībām, kuru sastāvā reiz bijis un bezgalīgi liekulīgie teksti no viņa paša un līdzcilvēkiem par “briesmīgo” nodarījumu. Viena nieka vēstulīte un tāds ļembasts…

Dž. R. R. Tolkiens – Gredzenu pavēlnieks

Filma bija redzēta pirms n-tajiem gadiem un jau labi piemirsusies. Šoreiz pamēģināju tikt galā ar grāmatu. No sākuma miegojos un ātri lipa acis ciet, tomēr jo tuvāk beigām, jo vairāk aizrāvos. It kā jau beigas daudz maz zināmas bija, bet vienalga interesanti. Tomēr sajūsmā par Gredzenu pavēlnieku gluži neesmu. Šādās fantastikas grāmatās man vienmēr ir problēmas ar ticamības momentu – nevar saprast, kur ir varoņu fantastisko iespēju robežas. Piemēram, burvis Gendalfs. Man ļoti gribētos zināt, cik tad tieši apdāvināts un spējīgs viņš ir, pirms kaut ko lasu. Citādi – ej, nu saproti, ko no viņa vispār var sagaidīt. N-tajos nosaukumos orientēties nemēģināju, varoņu vārdi, kas sākās ar Ē, man pa laikam visi sajuka kopā, bet tas nu tā. Kartes un zīmējumi prasītos vairāk un detalizētāki, lai būtu lielāka skaidrība par notiekošo.

Džons Faulzs – Kolekcionārs

Ar šo grāmatu aizrāvos jau pēc kādas piektās lappuses. Savā ziņā man gribējās vilkt paralēles ar Nabokova Lolitu, tomēr sižets ir pavisam citādāks. Atklāt to šeit nebūtu diez cik jauki no manas puses. Apbrīnoju autora prasmi uzrakstīt stāstu no divu ļoti atšķirīgu cilvēku skatu punktiem. Stāstā notiek garīga un arī fiziska cīņa starp diviem ļoti atšķirīgiem cilvēkiem. Ir interesanti sakot līdzi, kurš tad ņems pārsvaru un galu galā uzvarēs. Pats, pats stāsta nobeigums man nelikās sevišķi ticams, bet tam nav nemaz tik lielas nozīmes. Un, lai Konrāds Jaukums man piedod par atklātību, bet dažbrīd stāsta galvenais varonis man šķita esam kāds tuvs Konrāda dvēseles radinieks. Grāmata, manuprāt, lieliska.

Jā, un, starp citu, Laimīgu Jauno Gadu! 🙂

1 thought on “Literatūras apskats #2

  1. Par Gendelfu runājot. Laikam jau grāmata ir tas kas veido viņs un citu varoņu CV lasītaja prāta un no tā ar var izdomāt, kur viņš varēja rīkoties citādāk un kāpēc konkrētās situācijās viņš rīkojās tā kā rīkojās.

    Laimīgu visiem! 😉

Ir ko piebilst?