Lēlo Tungala – Biedrs bērns

Noilgojies pēc vieglas, aizraujošas literatūras, devos pie Rāznas bibliotēkas ārzemju autoru plauktiem un meklēju savā sagatavotajā sarakstā autorus. Kad neatradu jau kādu desmito, devos pie latviešu literatūras plauktiem un nejauši tur pamanīju Lēlo Tungalas Biedru bērnu. Nav pirmā reize, kad šajā bibliotēkā man gadās līdzīgi pārsteigumi, bet neņēmu ļaunā un paņēmu šo grāmatu spilgti dzeltenajos vākos.

Šo to biju par grāmatu lasījis agrāk un zināju, ka tajā ir par bērnību padomju laikos. Tā arī ir, bet būtu jāsaka precīzāk. Biedrs bērns ir daiļliteratūra, triloģijas pirmā daļa, kurā aprakstīts bērna skatījums uz ikdienu padomju Igaunijā izsūtīšanu un čekas darbības ēnā. Grāmata sākas ar čekistu ierašanos un biedra bērna mammas aizvešanu. Par biedru bērnu meiteni pirmo reizi nosauc autobusa konduktore, jautādama, vai viņai vēl neesot pieci gadi.

Brīžos, kad jāpaspēj uz autobusu vai kur citur, meitene reizēm spiesta kļūt par Emīlu Zatopeku, slaveno čehu skrējēju. Viņas tētis ir ne mazāk slavenais Pāvo Nurmi, somu sprinteris. Biedra bērna tētis vispār mīl skriešanu un skolā māca skriet arī jaunos censoņus.

Visi meitenes tālākie radi ir nacionāli noskaņoti un neviens okupantus nemīl. Savukārt bērns acīgi vēro, kas notiek apkārt, visu dzird un reizēm atkārto, pārbiedējot pieaugušos. Vēl pa laikam tiek uzdziedāta kāda radio dzirdēta dziesma par Ļeņinu un radiņi ir šokā, kā tad jaunā meitene tikusi audzināta.

Biedrs bērns dabū padzīvot gan pie vecvecākiem, gan tēta, vēlāk pievienojoties ar viņa māsai, jo vīriešcilvēks ar saimniecību īsti galā netiek. Meitene velk mugurā ko pagadās vai ko grib, mazgājas reti, abi ar tēti nereti ēd no pannas. Kādu dienu ierodas arī nelūgts ciemiņš no čekas un, visticamāk, grib redzēt albumu, kurā meitenei nav drēbju. Viņam tas arī izdodas, bet tā jau te visu grāmatu varētu pa mazam gabaliņam izstāstīt.

Izlasīju šo darbu sev netipiskā ātrumā – nepilnās divās dienās. Nebiju ievērojis, ka tā ir triloģijas pirmā grāmata, citādi lasītu ar, teiksim tā, mazāku saspringumu, jo tad jau skaidrs, ka viss šajā grāmatā nemaz nevar beigties.

Minēts, ka Biedrs bērns ir autobiogrāfiska grāmata. Zināmā mērā, protams, bet, lasot man tādas sajūtas nebija. Stāsts ir pārlieku nopucēts, lai man rastos sajūta, ka tieši tā, kā rakstīts, savulaik arī noticis. Tā tomēr ir daiļliteratūra, kuras mērķauditorija šķiet pieaugušie un droši vien labu laiku PSRS padzīvojušie ļaudis.

Subjektīvais baudījums 7/10. Man jau labu laiku kā ir sasniegts čekas / izsūtīšanas stāstu piesātinājuma punkts un reti atrodu ko jaunu tādos darbos. Bet šī grāmata bez čekas klātbūtnes nav iedomājama.

Ir ko piebilst?