Alvis Hermanis, režisors
Eseja nolasīta Dienas gada balvas 2007 pasniegšanas svinīgajā ceremonijā 2.II
Jau vairākus gadus Jaunais Rīgas teātris ir nodarbojies ar pētījumiem, kuru objekts saucas – latvieši. Šiem pētījumiem piemita ne tikai māksliniecisks, bet arī zinātnisks raksturs, jo aktieri darba procesā izmantoja tieši tās pašas metodes, kuras pielieto sociologi, antropologi vai folkloristi – tika vākts un atlasīts materiāls, analizēts, meklēts tipiskais un netipiskais. Vārdu sakot – tika veikti eksperimenti ar dzīviem cilvēkiem.
(..)
Šo pētījumu gaitā man radās dažādi novērojumi, ar kuriem varu padalīties.
Pirms trim gadiem, uzsākot šo darbu, uz mani visstiprāko iespaidu bija atstājis viens pētījums par latviešiem, kurš bija publicēts kādā ārzemju tūristu ceļvedī, tas bija koncentrēts vienā teikumā. Acīmredzot, lai sagatavotu cittautiešus, pirms tie pirmo reizi tiekas ar vietējiem iedzīvotājiem. Citēju pēc atmiņas: “Latvieši ir tāda īpatnēja tauta, kurai piemīt apbrīnojamas spējas vienlaicīgi ticēt divām dažādām lietām, parādībām vai uzskatiem, kuri savstarpēji viens otru pilnīgi izslēdz un apgāž, kuri vienlaicīgi ir pilnīgi neiespējami un pretrunīgi.”
Droši vien šo teikumu bija sacerējis kāds ārzemnieks, kurš pirms tam bija lasījis, piemēram, kādu Viktora Avotiņa komentāru, vai arī bija dzirdējis, ka Latvijā par latviešu uzņēmējiem lepni dēvē arī tādus cilvēkus, kuru uzņēmēju darbības shēma ir – zagt un pārdot.
Uzreiz jāpasaka, ka nekādus sensacionālos atklājumus par latviešu rakstura īpašībām mēs neizdarījām. Šo īpašību saraksts nav nekāds noslēpums un mēs paši tās labi apzināmies. Latvieši ir sapņotāji, latvieši ir nīgri, latvieši mīl un apbrīno viens otru utt. Taču visas šīs īpašības mums atklājās jaunās kopsakarībās un kaut kā ļoti konkrēti. Jo tiem, kuri nezina, atkārtoju – mūsu teatrālo pētījumu izejmateriāls bija nevis literāri teksti, bet gan dzīvi, reāli cilvēki, kuri dzīvo šobrīd un šeit, citiem vārdiem – mēs paši.
Manuprāt, divas galvenās rakstura īpašības latviešiem ir – apbrīnojama pielāgošanās spēja un apbrīnojami smalkā dvēseles struktūra.
Par pirmo. Mūsu izdzīvošanas instinkts ir izkopts un noslīpēts līdz perfektai pilnībai. To pierādīja arī nesenais kolektīvais eksperiments ar čurāšanu uz galvas. Izrādās, tikai dažiem tūkstošiem no visas tautas nostrādāja reflekss – atvērt lietussargu.
Atceros reizi, kad man viens piedzēries zviedrs pārmeta gadījumu no senlaiku vēstures, kad Kurzemes jūrnieki sagūstītajiem vikingiem esot izpildījuši, lūk, šādu nāvessodu – uzšķērduši nabaga vikingam zarnas, atraduši zarnas pašu galu, piesējuši pie koka un likuši nabagam skriet apkārt tam kokam, kamēr divpadsmitmetrīgās zarnas aptinas tam riņķī. Protams, šādām varoņteikām būtu grūti noticēt, ja mēs nezinātu XX gadsimta vēsturi. To, ka latviešu genofonds ir radikāli izmainījies. Ka gandrīz visi patiešām uzņēmīgie, bezbailīgie, ar fantāziju apveltītie latvieši XX gadsimta sākumā izceļoja uz Krieviju un Latīņameriku, pēc tam aizgāja strēlniekos, pēc tam palika Krievijā celt utopisko sabiedrību, pēc tam 1937.gads, pēc tam 40.,41.,44. gada emigrācija, 49.gada deportācijas. Un ir skaidrs, ka mēs esam tie, kas pēc rūpīgas dabiskās selekcijas esam izdzīvojuši jeb – pielāgojušies, lai izdzīvotu. Jo es zinu, kāpēc abi mani vectēvi gan izdzīvoja, gan palika Latvijā. Es tikai joprojām neesmu pārliecināts, kur ir tā robeža starp dzīves gudrību un konformismu jeb gļēvulību.
Neesmu speciālists bioloģijā, bet varbūt jāpagaida vēl kādas trīs paaudzes, lai atjaunotos latviešu ģenētiskais kods un tā atkal būtu tauta, kurai ne tikai nav bailes no ārpasaules, bet, tieši otrādi – tie atkal meklētu savu Trinidādi un savu Tobago. Tad latvieši varbūt arī nopelnītu sev tādus vadoņus, kuri ne tikai dāvina viens otram pistoles, bet arī būtu spējīgi nepieciešamības gadījumā arī rituāli nošauties, lai atjaunotu savu vīrieša godu.
Otra īpašība, kura ir nenoliedzama un kura, manuprāt, latviešos ir sastopama biežāk nekā citās tautās. Tā ir tā īpašā nopietnība pašiem pret sevi. Varbūt tieši ārējā apdraudējuma sajūta ir tā, kas latvieti spiež tik ļoti pievērsties sev pašam. Un šis dialogs pašam ar sevi, patiešām, ir apbrīnojami smalks un niansēts. Latvieša dvēsele ir ne tikai īpaši jūtīga, saku to bez jebkādas ironijas, – tā ir tik viegli aizvainojama un vārīga. Tai ir upura poza. Tā ir apvainojusies uz pasauli jau no paša sākuma. Un varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēki nevis priecājas par dzīvi, izbauda to, nevis – dzīvo nost, bet, tieši otrādi: noslēpjas no ārējās pasaules savā iekšējā pasaulē. Gluži kā mūsu senči, kuri lielāko gada daļu, starp īsajām vasarām pavadīja, noslēpušies savās drūmajās guļbūvēs ar mazajiem lodziņiem. Tādējādi, atrodoties pastāvīgā pašrefleksijā ar savu dvēseli, latvieši to ir noslīpējuši līdz pilnībai, līdz spējai uztvert vissmalkākās vibrācijas. Tas ir gluži kā ar to meiteni, kura neiet uz dejām, jo nav pārliecināta par savu izskatu, tāpēc tā vietā sēž mājās un lasa dzejoļgrāmatas. Un īsto, reālo dzīvi nomaina pret savu iekšējo dzīvi. Toties izkopj unikālas spējas.
Tieši tāpēc latviešiem ir tik īpašas attiecības ar dzeju. Un, kā zināms, katrs latvietis ir bišķiņ dzejnieks. Un tieši tāpēc latviešu dzeja, ieskaitot tautas dziesmas, Frici Bārdu (mans mīļākais dzejnieks, starp citu) un Raini, nekādi nepadodas konvertācijai citās valodās. Jo tulkojumā visi šie smalkumi pazūd un svešiniekam tie vienmēr būs nepieejami. Tāpēc latviešu dzeja, gan šī vārda burtiskajā, gan metaforiskajā nozīmē, vienmēr būs kā hermētiska pieredze, kura pieejama tikai savējiem un ir absolūti droša pret ārpasauli. To nekas neapdraud, jo tā ir kā neredzams dārgakmens, kurš nolikts visredzamākajā vietā, tāpēc zagļi to vienkārši nepamana.
Un tāpēc pilnīgi piekrītu tiem, kuri tic – latviešu īpašības dod viņiem priekšrocības, lai nodarbotos ar mākslu. Vienalga – vai par mākslas radītājiem, vai baudītājiem. Jo dvēselē mākslinieki ir gan vieni, gan otri.
Visbeidzot. Mūsu pētījumi skaidri atklāja sekojošo. Meklējot mūsu prototipus, mēs sapratām, ka mēs paši nudien vairs neesam nekādi latvieši. Mūsu dzīvesveids nekādi neatšķiras no to cilvēku dzīvesveida, kuru dzīvo citās valstīs un pilsētās. Mēs nēsājam tās pašas drēbes, ēdam tos pašus ēdienus, bet galvenais – lietojam to pašu informāciju un domājam tās pašas domas. Mūsu ikdienas dzīves rituāli ir vienādojušies līdz pēdējai detaļai. Un vienīgā atšķirība varbūt vairs ir tikai valoda. Jeb tas, kas ir palicis pāri no tās.
Tieši tāpat kā Latvijas valsts, kura galīgi vairs nav veidojums, kuras iemesls būtu bijusi kāda latviešu izdomāta ideja vai latviešu vērtības. Tagad tā vairs ir tikai vēl viena atsevišķa teritorija, piederīga kopējam ekonomisko spēļu laukumam.
Īstenībā Latvija ir beigusi pastāvēt. Vienīgā vieta, kur tā vēl darbojas un tai ir vēl kāda jēga arī nākotnē, – tā ir kultūras un mākslas teritorija. Jeb virtuālā Latvija. Tur tai vienīgais pielietojums. Kā īpaši nokodēts šifrēts vēstījums, kuru izplata starp savējiem. Tāda tā latviešu dzeja.
Tuvojas tā diena, kad mēs latviskumu lietosim tieši tāpat, kā to darīja latviešu trimdas emigrācija – ikdienā būdami parasti amerikāņi, par latviešiem viņi izjuta sevi tikai varbūt lasot grāmatas, pa vakariem piedaloties kora mēģinājumos vai satiekoties vietējā dramatiskā pulciņa izrādēs.
PUBLICĒTS: “Diena”, 08.02. 2008.
Pārpublicēts no http://www.astrologi.lv/astro/index.php?raksts=137. Ar nolūku, lai nepazūd. Ceru, ka autors par to pārlieku neļaunosies.