Lato Lapsa – Brūnās Jaunavas bērni Svētās Nāves ēnā

Kad devos uz izdevniecību pēc sarunātā grāmatas eksemplāra, mirkli pirms došanās iekšā attapos, ka īsti vairs neatceros, kā grāmatu sauca. Apsvēru, ko lai saka. “Labdien, es pēc brūnās jaunavas” vai “Mani interesē tā grāmata par jaunavu un nāvi” vai “Dodiet man brūno nāvi”. Galu galā palūdzu Lato Lapsas jaunāko grāmatu. Starp citu, šī ir trešā Lato Lapsas grāmata, kuras eksemplāru atsauksmei esmu saņēmis no izdevniecības, ceturtā grāmata, kuru esmu paņēmis atsauksmei no izdevniecības Dienas grāmata un piektā grāmata, kurai jelkad esmu ņēmis eksemplāru atsauksmei no kādas izdevniecības.

Grāmatas apakšvirsraksts ir Meksika un Bolīvija. Tātad tā ir veltīta abām šīm valstīm un tajā aprakstīts ceļojumos redzētais, dzirdētais un piedzīvotais. Kā jau Lato Lapsas ceļojumu grāmatās ierasts, daudz uzmanības pievērsts apmeklēto zemju vēsturei un dažādiem vēsturiskiem personāžiem. Tālāk par visu pēc kārtas.

Īsi aprakstīts Karloss Kastanjeda, rakstnieks, kurš sešdesmito gadu beigās grāmatās vēstījis par saviem spirituālajiem, mistiskajiem piedzīvojumiem. Viņa pirmo grāmatu sauc “Dona Huana mācības. Jaki indiāņu zināšanu ceļš”. Savukārt Lato Lapsa dodas pie Bolīvijas šamaņa, kuru arī dēvē par donu Huanu. Šamanis rīko ajavaskas ceremoniju. Par ajavasku sauc psihotropu dzērienu. Pats autors no dziras pagaršo tikai mazmazmazītiņu kripatiņu un atzīst to par pamatīgu draņķību. Pēc ceremonijas autors aprunājas ar donu Huanu un noskaidro, kā šamanis izlēmis nodarboties ar savu arodu un kādas briesmas viņam draud.

Lato Lapsa apmeklējis arī Bolīvijas galvaspilsētu Lapasu. Bolīvija ir zeme, kurā savas zemes gaitas beidza slavenais Ernesto Če Gevara un autors iepazīstina ar Če biogrāfiju. Aprakstītais Če mūža noslēgums šķiet gandrīz komisks, tomēr par viņa sagūstīšanu un nāvi klīst arī glaimojošākas leģendas. Če nāves vieta tomēr nav sevišķi populārs tūristu gala mērķis, iespējams, sliktā ceļa dēļ. Grāmatā atklāts pamatīgs kontrasts starp Če Gevaras reālajiem bendes darbiem, neesošajām kaujas spējām un ārkārtīgo popularitāti pēc nāves. Šī tēma gan šķiet tik plaša, ka tai vien varētu veltīt atsevišķu grāmatu. Citēti arī fragmenti no dažām Če Gevaras vēstulēm. Godīgi sakot, mani tās ļoti pārsteidza, jo šķita, ka lasu Raini. Manuprāt, viņu izteiksmes veids, emocionālais pacēlums, un ārkārtīgais paštaisnums ir ļoti līdzīgi. Arī Rainis bija ārkārtīgi populārs gan savas dzīves laikā, gan pēc tās un abi devuši priekšroku kreisai politikai. Ar to gan, šķiet, paralēles arī beidzas.

Tālāk vēstīts par Bolīvijas īpašajām cīkstonēm, cholitas luchadoras. Tās ir dāmas ar visai raženu miesas uzbūvi, tērpušās kuplos svārkos un nodarbojas ar ko līdzīgu ASV populārajam reslingam. Kundzes arī apskatāmas grāmatā pievienotajos attēlos. Ierastā (man joprojām šķiet neērtā) kārtā, attēli atrodas nevis tieši pie teksta daļas, uz kuru tie attiecas, bet gan divos atsevišķos attēlu blokos. Lasīšanas gaitā reizēm šķirstīju grāmatas attēlus, reizēm arī meklēju papildus bildes internetā. Nezinu, kāds ir zelta vidusceļš, bet esmu ievērojis, ka dabas varenību nekādi nespēju uztvert no maziem attēliem. Labāk tas izdodas, ja attēls ir iespējami liels un es teju piebāžu degunu pie lapas vai monitora.

Man ļoti patika Andu indiāņu apraksts. Tādi klusi ļaudis, kuri maz runā, bet daudz vēro viens otru un apkārtējo pasauli. Pamatbarība kartupeļi. Šķita, ka man tur patiktu, vienīgi tas šausmīgais vējš. Autoram rodas izdevība vērot un aprakstīt indiāņu bēres. Raksturīga turienes iezīme ir kokas lapu košļāšana lauku apvidos. Lato Lapsa apmeklējis arī vietējos svētkus tinku. Kečvu valodā tas nozīmē tikšanās un sadursme. Tāds kārtīgs trīsdiennieks maija sākumā, kura laikā citādi klusie un mierīgie indiāņi laiž pa gaisu rokas, kājas, nūjas un akmeņus. Noprotams, ka rets ir tas tinku, kurā neviens netiek nosists.

Interesanti aprakstītas indiāņu attiecības ar alkoholu un iedzeršanas process.

Te gan uzreiz jāteic, ka Andu indiāņi lielākoties ir nevis hroniski alkoholiķi, bet drīzāk oportūnistiski alkoholiķi. Viņi dzer tad, kad alkohols ir pieejams, un izdzer to tik daudz, cik tas viņiem ir pieejams. Bet viņi neskrien apkārt pa pasauli, to meklēdami, gatavi uz jebko, lai tikai tiktu pie reibinošā malka.

Turklāt dzeršanu vienam – to indiāņi nekādi nesaprot. Dzeršana vienatnē ir dīvains, neizprotams, pat biedējošs pasākums; ja cilvēks dzer viens pats, tas rada nopietnas aizdomas, ka viņš varētu būt burvis, jo cilvēks vienkārši nevar, nevar, nevar dzert viens pats: ja viņš sēž vienatnē un dzer, tas nozīmē tikai to, ka pārējie viņa kompanjoni nav citu cilvēku acij saskatāmi. Burvis sēž pie glāzītes ar gariem – viss skaidrs…

Bolīvieši tradicionāli audzē kokas lapas. Savā laikā ANO komisija izpētījusi, ka kokas lapu košļāšana ir narkotiskas atkarības paveids un aicinājusi iznīdēt visus kokas krūmus, turklāt kokas lapas ir kokaīna ražošanas izejviela. Ilggadējais Bolīvijas prezidents Evo Moraless īstenojis politiku “kokai jā, kokaīnam nē”, kas vietējiem apstākļiem salīdzinoši vienkāršo un ienesīgo kokas audzēšanu leģitimēja un birokratizēja. Grāmatā aprakstīta arī kokaīna cenas veidošanās atklājot, ka pat vairākkārtējs izejvielu sadārdzinājums galaproduktu nepadarītu būtiski dārgāku.

Grāmatā Evo Moraless pieminēts kā bijušais prezidents, bet, kad vēlējos uzzināt ko vairāk un meklēju internetā informāciju, nemaz nesapratu, kāpēc autors viņu pieminējis kā bijušo prezidentu. Pagāja dažas dienas un Evo Moraless pats atkāpās no amata, ko arī tviterī atzīmēja Lato Lapsa. Lai arī grāmatā par viņu gandrīz nekas nav rakstīts, tomēr viņš šķiet gana interesants personāžs. Pirmais indiāņu prezidents, pieņēmis konstitūciju, ka prezidentu ievēl uz maksimums diviem termiņiem, bet pats postenī grasījies sēdēt četrus. Aktīvi darbojies kokas audzētāju arodbiedrībā. 1989. gadā viņu piekāvusi mobilā policijas vienība un atstājusi kalnos nomiršanai, bet viņš tomēr atrasts un izglābts. Atbalstījis kreisu politiku, vismaz sākotnēji bijis ļoti populārs. Konsekventi iestājies pret ASV imperiālistisko politiku, pat izraidījis tās vēstnieku. Protams, no vikipēdijas vien visu saprast nav iespējams, bet zināmu priekšstatu tā tomēr rada.

Autors pabijis Potosi kalna raktuvēs, kur apmeklējis baismīgā izskata pazemes valdnieku Tio. Kalns savulaik bijis īpaši slavens ar saviem sudraba un citu metāla krājumiem. To iegūst joprojām, tikai būtiski mazākos apjomos. Darbs posta kalnraču veselību, bet viņi ar to ir samierinājušies; tā sakot, ko gan citu lai iesāk? Aprakstīta arī Potosi kalna metālu ieguves sarežģītā vēsture.

Lato Lapsa viesojies arī vienā no bīstamākajām Meksikas pilsētām Huaresā. Tā atrodas uz robežas ar ASV un ir narkotiku tranzīta vārti. Tās teritorijā karo vairāki narkokarteļi un autors pamatīgi aprakstījis, kā karš sācies, kāpēc notiek un kā tas izpaužas ikdienā, apskatot arī saistītus jautājumus kā cilvēku nolaupīšana vai nejauši apslaktēti nevainīgi cilvēki.

Lasītāji tiek iepazīstināti arī ar tādiem Meksikas svētajiem kā brūnā Gvadalupes Jaunava Marija un Huans Soldado. Grūti iedomāties, ka Jaunava Marija bijusi ar tumšu ādas krāsu, bet Meksikā tā ir. Savā laikā katoļi uzspieduši indiāņiem savus svētos, un tā acteku princese Tonancina kļuvusi par Jaunavu Mariju. Tā rīkoties droši vien bija populāri. Savulaik man bija liels pārsteigums uzzinot, ka Jēzus patiesā dzimšanas diena nav zināma un ka Ziemassvētkos to svinot, lai aizvietotu pagānu svētkus. Savukārt Huans Soldado ir meksikāņu neveiksminieks, kurš (laikam jau nepatiesi) apsūdzēts par meitenes izvarošanu un nogalināšanu un sodīts ar nāvi. Kļuvis par tādu kā mocekli, kamēr par (viņa?) izvaroto un nogalināto meiteni vienkārši aizmirsuši.

Meksikāņu attiecības ar nāvi ir savādi tuvas. Vēl vairāk, tur ir attīstījies īsts nāves kults, faktiski kas līdzīgs reliģijai. Ja tā padomā, visai loģiski. Ja cilvēks ar savām lūgšanām dodas pie mācītāja uz kristīgo baznīcu vai vēršas pie Jēzus, tie no viņa sagaida grēku nožēlošanu, baušļu ievērošanu un labu uzvešanos. Bet Nāve neprasa neko, turklāt palūgt Visvarenajai drīkst pilnīgi visu. Grūti pateikt, kā tas attīstīsies tālāk, bet Meksikā Nāve – tas ir nopietni!

Meksikāņu zināmākie, populārākie un masveidīgākie svētki ir Mirušo diena. Arī vāka attēls ar tanti un liesmiņu tapis Mirušo dienā. Mirušo diena ir svētki un meksikāņi ir ļoti aizrautīgi svinētāji. Aprakstīta šo svētku vēsture un norise. Katoļu baznīcā ir nobažījušies par amerikāniskā Helovīna ietekmi uz tradicionālajiem Meksikas svētkiem, tomēr jāatzīst, ka Mirušo dienas fenomens nav nemaz tik sens.

Meksika savulaik bijusi patiesi milzīga valsts, 1821. gadā tās teritorija bijusi 4,9 kvadrātkilometri. Mūsdienās tā būtu sestā vai septītā lielākā valsts pasaulē pēc teritorijas, starp Austrāliju un Indiju. Tagad Meksikas teritorija ir vairs tikai 1,9 km2, galvenokārt ASV imperiālistiskās ekspansijas dēļ. Grāmatā aprakstīta Meksikas revolūcija, kuras laikā tika zaudēta krietna daļa zemītes. Autors atzīst, ka ir sarežģīti tēmu kaut cik sakarīgi un kompakti izstāstīt. Tomēr lasīt ir viegli, tiesa, tagad nedēļu pēc izlasīšanas man nācās secināt, ka bez ieskatīšanās grāmatā gandrīz neko vairs neatceros. Iespējams, tas tāpēc, ka galvenais uzsvars likts uz dažādu tā laika varoņu (vai nevaroņu) dzīves aprakstiem kā Pančo Vilja vai ģenerālis Felipe Anheless.

Visbeidzot uzzinām, ka Meksikas neatkarības dienā vietējie iedzīvotāji skaļi saucot “Lai dzīvo Meksika, izvarotās mātes bērni!”, pēdējos trīs vārdus attiecinot ne jau uz kādu ienaidnieku. Gluži vienkārši, kādas četras piektdaļas tagadējo meksikāņu esot metisi, tas ir, dažādi indiāņu un spāņu asiņu sajaukumu varianti. Autors apraksta arī meksikāņu vīrišķīgos vīriešus. Turienes mačo esot daudz, daudz, daudz vairāk mačo nekā citu pasaules daļu mačo.

Pēcvārdā pieminētas dažādas interesantas lietas, kas nav tikušas grāmatas pamattekstā. Kādu brīdi aizrāvos, darinot sev un ģimenes locekļiem vārdus un uzvārdus pēc meksikāņu modes (ja neesi precējies – vārds + uzvārds + mātes uzvārds).

Jāatzīst, ka ar lielu prieku būtu lasījis tālāk, bet grāmata izbeidzās. Palika sajūta, ka autoram būtu vēl daudz kas piebilstams.

Grāmatu nevar saukt ne par ceļojuma aprakstu, ne vēstures pētījumu, ne tagadējās situācijas analīzi. Tā ir visa iepriekš nosauktā kompilācija. Pieļauju, ka būs lasītāji, kuriem grāmata liksies pārāk drūma vai ka tajā ir pārāk daudz vēstures. Jāatzīst arī, ka man kā potenciālajam vidusmēra tūristam tā nesniedz atbildi uz varbūtējiem jautājumiem – kādi populāri objekti apskatāmi Meksikā vai Bolīvijā, kur palikt pa nakti, kas tur ir garšīgs vai cik maksā alkoholiskie dzērieni. Tiesa, ja es gribētu sameklēt atbildes uz tādiem jautājumiem, tad mans informācijas avots drīzāk tiktu atrasts google, nevis cerētu to sagaidīt no Lato Lapsas grāmatas.

Subjektīvais baudījums 8/10.

2 thoughts on “Lato Lapsa – Brūnās Jaunavas bērni Svētās Nāves ēnā”

Ir ko piebilst?