Nesen iedomājos, ka man plauktos pārsvarā ir vai nu paveca latviešu, vai paveca ārzemju daiļliteratūra. Gan viens, gan otrs virziens man ar laiku apnīk. Un tad ir labi, ka aiztaupījusies arī kāda populārzinātniska vai lietišķa grāmata. Pats brīnos, bet vecās Apvāršņa sērijas grāmatas man reti kad likušas vilties.
Spriežot pēc virsraksta, grāmatā jābūt par suņa pieradināšanu. Zināmā mērā interesanti, bet veselu grāmatu par to lasīt negribētos. Par laimi, šajā grāmatā ir ne tikai par vēsturi vien. Nē, tajā ļoti cilvēcīgā, dzīvā valodā aprakstītas arī suņu rakstura iezīmes, uzvedība. Izskaidrota pārsteidzoša, bet loģiska uzvedība, piemēram, suņi viens uz otru nikni rej, kad starpā ir žogs, bet, ja tas nejauši beidzas, nekādas klupšanas virsū, izrādās, nav. Turklāt rakstīts ir ne tikai par suņiem, bet arī par kaķiem. Piemēram, suņi melo, bet kaķi to vispār nedara. Vai arī par suņu audzināšanu – kāpēc suns paliek sargāt kādas cilvēka lietas? Arī par sejas valodu, mīmiku, ko no tās var saprast? Un, ka, piemēram, lāčiem nav bijis vajadzības mīmiku attīstīt sava vientuļā dzīvesveida dēļ un tāpēc to noskaņojumu ir daudz grūtāk saprast.
Darvas karotīte tomēr jāielej. Autors ļoti pārliecināti raksta par saviem secinājumiem, kas balstās uz viņa pieredzi. Teiksim, suņi neuzbrūkot (saimnieka) bērniem, jo kaut kā saprotot, ka tie ir bērni. Bet kā tad ar tiem nelaimīgajiem bērniem, kurus tomēr mājās suns sakodis? Jo nav jau tā, ka tādu gadījumu nemaz nav bijis.
Žēl, ka grāmatu neizlasīju tad, kad suns man vēl bija, vai īsi pirms tam. Bet tas bija ļoti sen.
Subjektīvais baudījums 7/10.