Ejot garām Eduarda Smiļģa Teātra muzejam, šad tad mēdzu brīnīties, kā komunisti ar biedru Staļinu priekšgalā pieļāva, ka Smiļģis dzīvojis praktiski nelielā pilī.
Cik lieli Smilģim bijuši nopelni? Vai viņš bijis vienkārši kolaboracionists? Vai drīzāk ļoti augsta līmeņa iztapoņa komunistiskajai partijai?
Nejauši uzgāju kinohroniku “Padomju Latvija” Nr. 11, 1949. gadā. No 4:58 skatāms fragments par izrādi “Maskaviešu raksturs”. Tā ir Staļina premijas laureata A.Sofronova luga, inscenējis Staļina premijas laureats PSRS tautas mākslinieks Eduards Smiļģis. Uz skatuves dekorācijas uzgleznots milzu Staļina vieplis. Aktieri patosa pilnās balsīs runā par ražošanu, par piecgades veikšanu trīsarpus gados, par stingro maskaviešu raksturu, ka jāatdod visu sevi dzimtenei – savas domas, darbus, sirdi, jūtas, dzīvību, visu – un tas ir krievu boļševistiskais raksturs!
Pilnīgi nereāla sajūta uz to skatīties mūsdienās. Kāpēc kāds kādreiz būtu gribējis uz ko tādu labprātīgi skatīties?
Atgādinu, ka mūsdienās šim Staļina prēmijas laureātam un okupantu varas ļoti atzītajam māksliniekam par godu ir nosaukta ielā Rīgā un teātra muzejs. Dailes teātris, aci nemirkšķinot, pirms dažiem gadiem izrotāja savu fasādi ar Smiļģa portretu. Savukārt ikgadējā teātru balvu pasniegšana notiek Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā.
Ja šo paradoksu izceltu nevis es, bet, teiksim, kāds putinists, ko mēs varētu iebilst? Neko. Būtu liels troksnis, lamāšanās, varbūt pat draudi, bet pamatoti tas izskatītos tieši tikpat šizofrēniski, kā tas arī faktiski ir.
Lai Smiļģis ar saviem teātra varoņdarbiem paliek vēsturē. Mums ir jādzīvo tā, lai nebūtu neērti kuram katram ārzemniekam stāstīt, ka, lūk, esam nosaukuši ielu cilvēka vārdā, kurš taisīja vājprātīgi bezgaumīgas izrādes par krievu boļševistisko raksturu vislabākajās staļiniskajās tradīcijās.
Nu redzi… Ja viņš nebūtu uztaisījis tās pāris drausmīgās izrādes… Tad, iespējams, nevarētu uztaisīt arī neko no tā, par ko viņš tiek cienīts un apbrīnots. Un mūsu kultūra būtu nabagāka. Nevar nosaukt nevienu, vispār nevienu okupācijas laika mākslinieku, kurš kaut kādā mērā nebūtu sadarbojies ar padomju varu, jo – tie, kas nesadarbojās, – tie nekur netika un mēs par viņiem neko nezinām. Šeit jāskatās katrs gadījums konkrēti – vai cilvēks bija draņķis, vai pārliecināts komunists, vai vienkārši izpildīja obligāto minimumu, kas deva iespēju nosacīti netraucēti strādāt un radīt.
Starp citu, gandrīz vārds vārdā šādu viedokli dzirdēju arī mutiski no cita cilvēka. Un ir par ko padomāt.
Smiļģis ir īpašs ar to, ka labu devu popularitātes, iespējams, lielāko sapelnījis pirms okupācijas. Un tajā pašā laikā sadarbojies ne pa jokam. Vai tiešām tik ļoti tas bija nepieciešams?
Šis un citi gadījumi ir daudz pētāmi un skaidrojami. Individuāli katram tajā laikā bija sava izvēle un var saprast arī maz cienījamas izvēles. Bet tāpēc, ka saprotam, nenozīmē, ka arī jāgodina ar ielu nosaukumiem un tamlīdzīgi.