Pirms dažiem mēnešiem ievēroju Stacijas statistikā neizskaidrojami populāru ierakstu. Regulāri cilvēki google meklēja un atrada Andreja Upīša darbu “Zelts”. Mani tas stipri pārsteidza, jo šo darbu agrāk nebiju pat dzirdējis. Manuprāt, visai nebaudāms, to vajadzētu lasīt vienīgi profesionāliem literātiem pētniecības vajadzībām.
Upīša “Zelts” ieraksta popularitātes iemeslu sapratu tikai nesen. Tas noteikti ir šī kolaboracionista milzīgais piemineklis pie Kongresu nama. Negribētu teikt, ka šobrīd ap to sacelts liels troksnis, drīzāk tāds maziņš. Bet nešķiet, ka tas uzsūksies pats no sevis un pazudīs, ja vien piemineklis netiks aizvākts.
Upīša piemineklis ir milzīgs un attiecīgajā vietā īpaši dominējošs. Nezinātājam, parastam tūristam tas loģiski liek jautāt – kas ir šis vīrs, kam par godu celts šis piemineklis? Ko viņam var atbildēt? Rakstniekam, ne gluži tam dižākajam, toties ļoti ietekmīgam komunistam, bijis pat oficiālā delegācijā, kas lūgusi Latviju uzņemt PSRS.
Ko tūristam domāt pēc tādas atbildes saņemšanas? Loģiski – vai nu jums, latvieši, visi nav mājās, vai arī nožēlojiet, ka neesiet vairs PSRS sastāvā. Gan jau otrais variants, jo izskatās ticamāks.
Lasot par Upīša dzīvesgājumu un daiļradi, iespējams, kļūdaini, bet saskatīju līdzību ar vienu otru pirms-padsmit-gadiem jaunieti. Bija tāds portāls, kur savu, teiksim tā, literāro daiļradi publicēja daži dusmīgi, jauni cilvēki, kas ņirgājās par pilnīgi visiem. Nezinu, ko šie neizdevušies dzejnieki dara tagad, bet minētu, ka ar savu vienīgo pareizo, visnotaļ kreiso viedokli perfekti iekļāvušies hipsteru meinstrīmā.
Es domāju, ka Upīts savā laikā bijis tieši tāds pats. Ulmaņlaikos rakstījis pret visu un visiem. Tad pilnīgi loģiskā veidā kļuvis par augsta ranga kolaboracionistu un strādājis, atrotītām piedurknēm. Dumjš viņš nav bijis, jo citādi nebūtu ieņēmis visus tos augstos amatus. Tas, ka, mūžam ritot, viņš pie sevis (!) kļuvis visnotaļ īgns un neapmierināts vēl jo vairāk pierāda viņa intelektu, jo, acīmredzot, sapratis gan kādas sekas viņa darbībām bijušas, gan kādas sekas rastos, ja viņš sāktu runātu skaļi.
Par gaumi nestrīdas, man nav nekādu iebildumu, ka ir cilvēki, kam Upīša daiļrade liekas ievērojama. Lai tā būtu. Ceru, ka neviens nedomā šī autora darbus izmest no bibliotēkām, aizliegt vai padarīt nepieejamus. Manuprāt, pasaulē ir daudz citu grāmatu, kas izlasīšanu būtu pelnījušas vairāk par Upīša sacerējumiem, bet grāmatu aizliegšana ir primitīvs barbarisms, kas pie tam izraisa pastiprinātu interesi par aizliegto literatūru.
Salīdzinot ar milzeni Upītim, Krišjāņa Barona piemineklis Vērmanes dārzā liekas neredzams. Upīša pieminekli var salīdzināt vienīgi ar Raiņa pieminekli Esplanādē. Bet vai Andrejs Upīts ir otrs dižākais latviešu dižgars, saskaitot kopā visus māksliniekus, literātus, mūziķus un pat politiķus? Noteikti nē. Pat ja nesalīdzinātu latviešu vārda mākslas meistaru paveikto, pietiek ar faktu, ka Andrejs Upīts bijis visaugstākā līmeņa kolaborants. Pieminēt tādus cilvēkus var un vajag tieši tā, kā viņi to pelnījuši – kā pēdējos draņķus. Upīša pieminekļa aizvākšana uz kapiem vai muzeju jau būtu liels kompromiss.
Simboliski būtu šo monumentu pārdot metāllūžņos un iegūtos līdzekļus ziedot Ukrainas vajadzībām vai vismaz pasūtīt ielu plāksnītes “Latgales iela” Maskavas ielas vietā.
Var jau skaitīt Upīša pozitīvos un negatīvos nopelnus, bet tas nemaina to, ka pieminekļa jautājums patiesībā ir par mums pašiem. Vai tiešām esam iekrieviskoti un iebaidīti tik ļoti, ka jāturpina atdot godu milzīgam draņķa kolaboracionista monumentam pašā galvaspilsētas centrā?
Kaut kur zināmā mērā piekrītu. Kaut no tā viedokļa – aizliegt nu galīgi nevajag, pat runāt par Upīti vajag. Ir jāzina visi savi varoņi – gan taisnie, gan ne taisnie. Zināšanu kopums veido bagātu garīguma ziņā tautu. Tas, ka Upīša daiļrade neviennozīmīgi vērtējama, arī fakts. Man vismaz pietika ar manas paaudzes “murgu” – “Zaļo zemi”, pirmo apmēram 10 lappušu garo romāna varoņa Brīviņa braucienu no A uz B. Tai pat laikā reiz, jau pieaugušos gados netīšām sev atklāju arī “citu” Upīti. Man lasīšanai iedeva romānu “Sārtā lapa” (ceru, ka pareizi atceros nosaukumu). Ar patiesu interesi un aizrautību to izlasīju. Romāns par notikumiem pirmskara Latvijā, pēc vienas no nodaļām uzņemta filma “Pie bagātās kundzes”. Kad izlasīju, tik tad pievērsu uzmanību autoram un “Ups, izrādās, Upītis mācējis uzrakstīt arī ko aizraujošu!”.
Kas attiecas uz pieminekli, man pat būtu ideja – ja nu kāds/kādi sasparotos un noorganizētu ko muzejam līdzīgu? Muzeju, kura eksponāti būtu visi tie pieminekļi, kuriem ideoloģiju (kā ļeņineklim vai Pārdaugavas izbijušajam monstram) klāt pielikt tā strikti pagrūti, bet – pieminekļiem ir tomēr divdomīga rezonanse un plus/mīnus piegarša. Muzejs – neviennozīmīgās vēstures muzejs. Galu galā – tautas vēsturi veido ne tikai izteikti pozitīvie varoņi, arī tie, kuriem neviennozīmīga piegarša.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #241 (10.03.-16.03.) | BALTAIS RUNCIS