Kārlis Skalbe ir viens no tiem latviešu autoriem, ko skolas laikā nespēju novērtēt, bet, gadiem ejot, apbrīnoju aizvien vairāk. Tas ir līdzīgi kā bērnībā, staigājot pa Rīgu. Skaistās piecu un sešu stāvu ēkas, kā arī pieticīgās, mazāk krāšņās, bet nereti ar savu odziņu esošās divstāvu ēkas bija ļoti pierastas un nešķita nekas īpašs. Bet tagad, skatoties uz mūsdienu ēkām, ir mazliet šausmīgi apzināties, ka skaistās arhitektūras laiks pagājis uz visdrīzāk jau pilnīgu neatgriešanos. Es nespēju iedomāties, ka tuvākā nākotnē kāds varētu rakstīt līdzīgi Skalbem, Jaunsudrabiņam vai Fricim Bārdam. Vienīgi atšķirībā no arhitektūras man mūsdienu latviešu daiļdarbos ir daudz vieglāk saskatīt kaut ko skaistu.
Dzīvības siltumā ir nelieli tēlojumi un īsi stāsti. Sižets tur nav galvenais. Piemēram, autors gribējis aprakstīt trešo dienu kāzās, kad viesi aizrāvušies ar ēverģēlībām tik ļoti, ka “trakāk vairs nevar”. Sižeta it kā nav, bet nav jau arī tā, ka nekas nenotiktu. Garlaicīgākais bija pats pirmais – Bālas lapas. Tālāk aprakstīti dažādi ļaudis, leļļu labotāja, miesnieks, kam apriebjas lopu kaušana, nabadzīgs puika skolā (šis man šķita jaudīgāks par Poruka Kauju pie Knipskas), kalpu meita, pats autors kā kolportieris, kalējs, ormanis un citi.
Pēdējie stāsti ir par karu, bēgšanu, sliktajiem vāciešiem un vienā gadījumā pat pieminēti labie krievi. Ja nebūtu šo laikmeta (1980. gads) nodevu, grāmata būtu vienkārši lieliska.
Subjektīvais baudījums 7/10.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #243 (24.03.-30.03.) | BALTAIS RUNCIS