Parasti mana gada gājuma cilvēki īpaši bieži kapos nav manāmi. Droši vien tāpēc, ka viņiem nav daudz cilvēku, pie kuriem aiziet nolikt kādu svecīti vai puķīti. Arī es uz kapiem parasti dodos reti. Šad tad mammai biju aizgājis palīgā kādu kapu sakopt tieši kapu svētku reizē. Bet tikai viena no tām bija tumsā un tad es biju tik mazs, ka tikpat kā neko vairs neatceros. Vakar neplānotā kārtā sanāca doties gar Rīgas Meža kapiem, kad bija jau satumsis un nolēmām ar draudzeni tajos iegriezties. Un redzētais bija visai iespaidīgs.
Kapos tikpat kā nebija cita apgaismojuma kā vien uz kapu kopiņām liktās svecītes. Laiks bija silts, cilvēku daudz un uzmanīgāk nekā ierasti vajadzēja skatīties, lai neuzskrietu virsū kādam tumšam, pretimnākošam stāvam. Vispirms aizgājām līdz Jāņa Čakstes kapa vietai, kur bija ļoti daudz svecīšu. Nezinu, kāda cilvēkiem ir motivācija mūsdienās doties likt svecītes pie mūsu valsts pirmā prezidenta. Kādi to droši vien dara tādēļ, ka tā ir pierasts. Bet noteikti ne jau visi. Varbūt viņi joprojām tic Latvijas gaišajai nākotnei?
Pēc tam tāpat pa svecīšu gaismas kliedēto tumsu devāmies uz Brāļu kapiem. Uz katras kapa kopiņas bija vismaz pa vienai svecei. Visapkārt tumši cilvēku stāvi, dzirdamas klusinātas sarunas. Un lielais vairums dodas iedegt un nolikt svecītes – vēl un vēl.
Prom ejot, jutos mazliet lepns, ka ar mūsu tumšajiem stāviem bijām papildinājuši šo skaisto, tradicionālo Latvijas Notikumu. Lai starotu Rīga, nevajag iztērēt 300’000 Ls. Tā jau tāpat pa laikam staro, vajag tikai mācēt to saskatīt.
Nolikt svecītes ir tradīcija. Skaista tradīcija. Un nevis tradīcijas pēc, bet tāpēc, ka tas ir jauki. Cilvēki aizbrauc uz kapiem pie saviem tuvajiem, bet pēcāk dodas pastaigā pa Brāļu kapiem un noliek svecītes pie Mātes Latvijas un Čakstes pieminekļa.