Kāpēc Latvijas vidusskolu izglītība ir peļama

Lielu satraukumu masmēdijos un gan jau arī Izglītības ministrijā radījis Kembridžas universitātes atteikums pieņemt Latvijas vidusskolas beigšanas diplomus.

Labi, ka pēc saceltās ažiotāžas spriežot, izskatās, ka varbūt beidzot kāds varētu ar slotu pieķerties skolās mācītā saturam pēc būtības.

Slikti, ka iemesls, kurš ažiotāžu sacēlis, ir, ļoti maigi izsakoties, diskutabls. Tiek pasniegts, ka Kembridžā iestāties un studēt ir ļoti, ļoti labi. Ļaujiet pavaicāt, cik daudzi no emigrējušajiem Kembridžas beidzējiem pēc tam atgriežas strādāt dzimtenē? Vai mums tiešām tik ļoti vajag, lai mūsu Latvijas vistalantīgākā jaunatne, kuras mums jau tā ir pārlieku maz, aizbrauc uz neatgriešanos? Gadu desmitiem esam dzīvojuši ar briesmīgu izglītības sistēmu, bet, redz, tas, ka nevaram par savu naudu dārgi izskolot savus bērniņus, lai atdotu ārzemniekiem, ir tas kritiskais punkts, kādēļ būtu jāveic reformas.

 

Ir šodien publicējis vārdā nenosauktu divu Kembridžas universitātes studentu kritiku Latvijas izglītības sistēmai vidusskolām. Pamatā ir trīs punkti.

1.

Lielbritānijā vidusskolēni mācās tikai trīs līdz sešus mācību priekšmetus divu gadu laikā. Skolēnam, nonākot vidusskolā, ir iespēja pašam izvēlēties priekšmetus, kuros viņš vēlas specializēties. (..)

Latvijas izglītības sistēma ir citādāka – vidusskolā jāmācās vismaz 12 priekšmeti, no kuriem pieci ir obligāti visiem. Rezultātā jau pēc pāris mēnešiem 10. klases skolēns ir izdedzis un demotivēts, jo sapratis, ka trīs ceturtdaļas no tā, ko viņš dara, nenesīs viņam nekādu labumu dzīvē.

Pirms diviem gadiem par to rakstīju šādi un tātad nekas joprojām nav mainījies.

Reizēm man gribas izanalizēt, cik daudz no skolā mācītā man pēc tam sekojošajos 11 gados ir bijis vajadzīgs. Tikai trūkst laika un aptuvenais rezultāts man jau ir zināms – visnoderīgākie priekšmeti man ir bijuši matemātika, informātika, angļu valoda un latviešu valoda ciktāl tā attiecas uz spēju pareizi rakstīt. Pavisam nedaudz literatūra, ciktāl tā attiecas uz spēju formulēt savu viedokli rakstiski, un ģeogrāfija, jo pasaules kartē orientēties dzīvē tomēr ir visai ērti. Arī tās pāris audzināšanas stundas, kurās tika izklāstīti Latvijas politikas pamati, man ir bijušas noderīgas. Tas laikam arī viss. Bet cik gadi dzīves nav zemē nosviesti visādu stulbību iezubrīšanai!

2.

Latvijas vidusskola nemāca domāt – tā māca nedomāt. Latvijā risinājumi tiek pasniegti algoritmu formā – “izdari A, B, C un tu iegūsti rezultātu”. Arī eksāmenā visbiežāk būs viens “pareizais” risinājums – ja kādas algoritma daļas esi saīsinājis, tas ir mīnuss, no patstāvīgas domāšanas eksāmenos ir jāizvairās.

Pirms padsmit gadiem tā bija svēta patiesība. N reizes man tika samazināta atzīme ķīmijā un matemātikā par neatbilstošu pierakstu vai labākā gadījumā veidu, kādā tikts pie pareiza rezultāta. Ķīmijā tas ātri vien iznīcināja manu entuziasmu kaut ko vēl darīt un nieka tiesa pietrūka, lai devītajā klasē būtu nesekmīgs šajā priekšmetā, iznīcinot izredzes tikt normālā vidusskolas klasē un līdz ar to arī vēlāk universitātē. Par tādiem sīkumiem kā domrakstā izteikta viedokļa neatbilstība skolotājas gaumei un attiecīgai atzīmei, nemaz nav vērts runāt.

3.

Obligāts eksāmens visiem nenozīmē, ka skolēnu izglītības līmenis pielāgosies eksāmenam, bet otrādi – eksāmens pielāgosies skolēnu līmenim. Ar katru gadu matemātikas eksāmens paliek arvien vieglāks un vieglāks, līdz ar to krītas arī prasības un satura kvalitāte. Izglītības ministrija no šīs kļūdas nav mācījusies un cenšas ieviest obligātos eksāmenus ķīmijā un fizikā.

Šaubos, vai vaina ir eksāmena obligātumā, bet vājākam tam nevajadzētu kļūt. Es vēl varu būt priecīgs, ka matemātikas profilkursā šo priekšmetu apguvu puslīdz jēdzīgā līmenī.

2 thoughts on “Kāpēc Latvijas vidusskolu izglītība ir peļama

Ir ko piebilst?