Viena no versijām man ir šāda – uzņemot informāciju par svešiem, vietām dzirdētiem vai redzētiem cilvēkiem, lasītājs tos personificē – piešķir viņiem iedomātas vai no uztvertās informācijas noprotamas īpašības. Tas palīdz strukturēt cilvēka paziņas. Nav jau nekādas nozīmes, ka reāli viņi nav pazīstami. Turklāt informācija par otra cilvēka privātās dzīves sīkumiem dod zināmu varas sajūtu.
Vispārinot, no šīm informācijas druskām tiek būvēts tēls par katru konkrēto slavenību. Tas ir mazliet līdzīgi kā spēlēšanās ar lellēm. Tikai notikumus un lelles tēlus izdomā nevis pats spēlētājs, bet tos nejauši rada žurnāla sniegtā informācija. Būtu labi, ja cilvēki atcerētos, ka šajā spēlē viņi ir pilnīgi atkarīgi no žurnāla interpretācijas vai, trakākā gadījumā, pilnīgiem meliem.