Kā es nekļuvu par līdzdalībnieku Latvijas rekordā

Viss sākās kādā vidēji vēsā rudens dienā, kad devos uz skolu pakaļ savai vecākajai atvasei. Tur kovida dēļ ieviesta strikta kārtība. Vecāki skolā kāju nesper. Ja grib tikt pie bērniņa, jāzvana dežurantam. Tāpēc piezvanīju dežurantam un gaidīju 20 minūtes. Apnika gaidīt un nosūtīju vēl arī īsziņu audzinātājai. Gaidīju vēl kādas 20 minūtes. Atnāca klasesbiedra mamma un piezvanīja dežurantam par savu bērnu. Viņa pie atvases tika padsmit minūšu laikā. Tad zvanīju es vēlreiz un galu galā pie sava bērniņa tiku pēc pusotras stundas nīkšanas skolas pagalmā. To, cik drausmīgi biju nosalis, sapratu tikai mājās. Protams, ka mans apģērbs nebija piemērots pusotras stundas nīkšanai ārā uz vietas. Jā, es vēlos šo skolu nodedzināt, bet ieraksts nebūs par to.

Nākošajās dienās nejutos īpaši labi, bet tā kā man tāds saspringts periods dzīvē, tad turpināju intensīvi darboties gan darbā, gan ārpus tā. Pēc vairākām dienām jau jutos daudz maz kā parasti. Tikai vakaros biju ārkārtīgi noguris, bet tas man slodzes dēļ jau bija pilnīgi ierasti.

Pagāja vēl vairākas dienas un nolikos diezgan pamatīgi. Nevarēju vairs pa nakti pagulēt, sāpēja mugura, galva, parādījās iesnas, klepus. Tā kā tā bija sestdiena, tad nedarīju neko, bet nākošajā dienā, kad jutos labāk, aizbraucu līdzi ģimenei uz jūru. Lai arī nebijām tur ļoti ilgi un apģērbies biju pienācīgi, aukstums mani ātri pārņēma. Mājās nespēju vien sasildīties un secināju, ka esmu ticis pie 38,1 grāda.

Tuvāko nakti pārlaidu ar paracetamolu. Pa dienu vēl kaut kā varēju izturēt, bet naktī diez ko pagulēt nevarēju, Tā kā man darbā nemēdz būt “vieglais” režīms, zvanīju vien ārstam, lai tiktu pie darba nespējas lapas un saprastu, ko tālāk darīt. Ārsts palūdza nekavējoties pierakstīties uz tuvāko kovidtestu. To arī izdarīju. Vairākas dienas gan bija jāuzgaida, pie tam uz testēšanas vietu bija jādodas ar auto. Ko, diez, dara tie, kam auto nav un tā brīža veselības stāvoklis nepieļauj braukt ar divriteni? Gaida nedēļām ilgi tuvākajās testēšanas vietās?

Starp citu, man kā potenciālam kovidslimniekam bija visas tiesības staigāt apkārt, vicinoties ar potēšanās sertifikātu. Ja vietā, kuru apmeklē, nav noliegts atrasties ar stiprgripas simptomiem, tad tāds testa gaidītājs pat neko nepārkāpj. Sanāk, ka ir pat izdevīgi netestēties, ja cilvēks spēj kaut cik strādāt vai arī viņam tas nemaz nav jādara.

Pamazām jutos aizvien labāk. Nenoliegšu, sirdi sildīja iegūtā darba nespējas lapa, jo pēdējā laikā piekrājies nogurums. Varbūt ēdienam vairs garša nešķita tik izteikta, bet iesnu gadījumā tā mēdz būt, vismaz man.

Un tad kādā rītā ar lielu izbrīnu un mazām šausmām konstatēju, ka nesaožu odekolonu, pat ja pieliku pudelīti pie deguna. Domāju, ko kurienes es būtu varējis kovidu saķert? Es taču gandrīz nekur neesmu gājis.

Atlika gaidīt testa rezultātus. Es pat nesapratu, par kādu rezultātu būtu vairāk samulsis – pozitīvu vai negatīvu, jo pazīmes tā kā būtu, bet nekur tā īpaši tusējies ar cilvēkiem nebiju. Centos paskaitīt.

• Ģimenes locekļi. Bērniem kādu laiku klepus, jaunākajam tas ievilkās diezgan ilgi. Citu pazīmju nebija. Skolā pirms brīvlaika visus testēja. Arī bērnudārzā tas nebūtu vienīgais gadījums un, visticamāk, stiprgripa būtu jau kādam konstatēta un grupiņa aizvērta.
• Mamma. Gandrīz katru dienu biju viņu apciemojis, pie tam uz vismaz stundu. Par laimi, viņai nekādu raksturīgu simptomu nebija.
• Daži citi 10+ minūtes satikti cilvēki. Daudz jau to nebija, kādi trīs, četri divu nedēļu laikā dažādu darīšanu dēļ.
• Pie zobu higiēnista. Es gan tur tikai aizvedu bērnus, bet kopā mēs viņu telpās bijām vismaz pusstundu.
• Pārtikas veikals. Īpaši man atmiņā palikusi apmeklējuma reize dienu pirms nolikšanās ar temperatūru. Biju aizbraucis darbdienā agri no rīta ar domu izvairīties no drūzmēšanās vakarā, jo tieši tikko bija saīsināti veikalu darba laiki. Tik daudz cilvēku no rīta rimčikā vēl nebiju redzējis. Paldies, Daniel un Krišjāni, jūs taču tiešām ar galvu nedomājiet!
• Teātra apmeklējums. Tas gan bija 10. dienā pirms saslimšanas ar maskām un sertifikātiem, bet tik un tā.
• Sabiedriskais transports. Diezgan maz ticami, jo dažas reizes biju braucis vien dažas pieturas. Ja nu vienīgi vīrusa pārnese no rokturiem, kas neesot gluži populārākais koronavīrusa ceļošanas veids. Kaut gan vienu reizi kādas desmit minūtes savācās, jo Čaka ielai virzienā uz centru tagad ir viena josla un trolejbuss no Matīsa ielas līdz stacijai brauca man negaidīti lēni. Kā reiz tieši tad trolejbusā bija gan kāds spalgi spiedzošs garīgi atpalikušais, gan šausmīgi klepojoša tante, gan bomzis ar visu smaržu buķeti. Rīgas satiksme…

Testa rezultātu gaidīju mazliet ilgāk nekā solītās 24 stundas. Vēlā pēcpusdienā atvēru ēpastu un izlasīju, ka es esot pozitīvs. Īsti neticēju savām acīm, bet vismaz lielāka skaidrība par simptomu cēloni tagad bija.

Mana saslimšana tika fiksēta mazliet pēc laika perioda, kad regulāri tikai uzstādīti jauni saslimšanas rekordi, esot pat līderiem visā pasaulē. Mazliet jau gribējās, lai esmu daļa no kārtējā rekorda, bet nekā. Ja nu vienīgi 14 dienu vidējais saslimstības rādītājs, tas joprojām auga un uz vienu dienu biju daļa no šī statistiskā rekorda.

Ko darīt, to gan īsti nesapratu. Labu laiku pavadīju, lasot oficiālās lapas. Neko īpaši noderīgu neatradu. Esot jāzvana ārstam, jāizstāsta situācija un jātiek pie darba nespējas lapām pārējiem ģimenes locekļiem.

Cita starpā izlasīju, ka

Var gadīties, ka Jūs tagad izjūtat bailes, trauksmi, piedzīvojat panikas lēkmes vai iestājas nomāktība. Varbūt jūtat dusmas, vilšanos vai vainas sajūtu.

Man gan nekā tamlīdzīga. Atklāti sakot, uzzinot diagnozi, jutos mazliet uzjautrināts. Par ko tad man bēdāties? Ko es ar to mainīšu? Darbā arī paziņoju – ziniet, man jums pozitīvas ziņas!

Ja par kaut ko man mazliet bija škrobe, tad tas bija redzēt, cik nenormāli daudzi pēdējā laikā rupji pārkāpuši pulcēšanās ierobežojumus, bet, acīmredzot, nav saslimuši. Kaut gan, tādā garā turpinot, tas būs tikai laika jautājums. Domāju, ka masveida vakcinēšanās propagandas rezultātā šie cilvēki ir noticējuši, ka vakcinēti cilvēki

• koronavīrusu nepārnēsā (pārnēsā),
• saslimst ļoti viegli vai nemanāmi (kā kurš, bet ir visādi),
• slimnīcā nenonāk (septembrī no slimnīcās guļošajiem 11,5% bija vakcinēti) un
• no covid-19 nemirst (mirst gan, piemēram, 28.10.2021. no 64 mirušajiem deviņi bija vakcinēti).

Bail gan mazliet bija. Bet ne par sevi. Par dzīvesbiedreni. Ļoti negribējās, lai viņai tagad būtu smaga slimošanas pieredze. Kā ar to un citiem praktiskiem jautājumiem iznāca, uzrakstīšu nākamajā ierakstā.