Piespiedu bezdarbības brīžiem, kad pa rokai ir tikai telefons, biju tajā iekopējis vairākas grāmatas, kurām izdevās atrast elektroniskās versijas. Lasīšanai izmantoju ReadEra lietotni. Kāpēc tieši biju paņēmis raibo vasaru, neatceros un varbūt labi ka tā. Jo, manuprāt, šis sacerējums ir pelnījis nonākt ja ne miskastē, tad stipri tālos, vien literatūras vēstures pētniekiem domātos plauktos gan. Kāpēc es par to tomēr pāris vārdus gribu pateikt? Tāpēc, ka man tiešām kļuva interesanti. Es gribēju zināt, ar ko tas farss beigsies un nudien tādas beigas es nebūtu izdomājis. Bet par visu pēc kārtas.
Grāmata noformēta kā jaunas žurnālistikas studentes Martas, dēvētas par Maratu dienasgrāmata. Tajā viņa dod vaļu liekvārdībai, pārdomām un pārspīlējumiem apbrīnojami samākslotā stilā. Arī aprakstītie dialogi ir tādi paši – neparasti tēlaini, visai nekonkrēti, viegli pārprotami un neīsti. Acīmredzot, jo sarežģītāk jaunietis izsakās, jo krutāks viņš ir. Jāatzīst, ka, lai arī esmu no jaunākas paaudzes, tomēr man grūti noticēt, ka tā laika jaunieši allaž runājuši un itin bieži arī izrīkojušies kā pēdīgie pajoliņi.
Kas tad Martas dzīvē galu galā notiek? Viņas kopmītņu istabiņā iebrāžas pazīstams jauneklis un negaidīti noliek priekšā rakstisku aicinājumu braukt kopā ar divpadsmit citiem studentiem celt Baikāla-Amūras maģistrāli (BAM) aizbaikālā. Marta būšot pavārs, viņas vārds jau ierakstīts, vairs tikai jāparakstās. Marta, protams, baidās atzīt, ka baidās un parakstās.
Vadošās iestādes jauniešu ideju noraida, bet viņi nenokar degunus un izdomā, ka brauks uz Jūrmalu un iekārtos tur BAM celtniekiem atpūtas bāzi. Vispārējais projekts tiek aši akceptēts (kādā brīnišķīgā, birkorātu neapgrūtinātā valstī jaunieši mituši!) un studenti ķeras pie darba. Trijos mēnešos jāuzprojektē, jāuzceļ kādas astoņas ēciņas uz pašu betonētiem pamatiem, jāizbūvē ceļš, jāgatavojas celtnieku spartakiādei, jāpeldas, jāspēlē volejbols, jāuzņem un jāizklaidē ārvalstu ciemiņi, kā arī jāveic citi darbi. Ar būvmateriālu sagādi neiet tik viegli kā sākotnēji domāts, bet par nopietnām problēmām tās grūti saukt. Tiesa, būvmateriālu pieņēmējs nav bijis uzdevumu augstumos un nepareizi saskaitījis atvestos būvmateriālus. Pārpalikumu nospēris šoferis. Bet drīz vien tiek atrasts (un iebaidīts, nevis nodots milicijai, kura turpat vien grozās) gan šoferis, gan zudušie materiāli (nopirkusi brigādes vadītāja māte, jauneklis šo kaunu nespēj pārdzīvot un atsakās no vadītāja pienākumiem).
Par darbiem nekas daudz netiek rakstīts. Rodas iespaids, ka smagais darbs tāda niekošanās vien ir un mājiņas saslējušās pašas no sevis. Jā, puišiem esot tulznas. Nu un tad? Neviens taču nav vārgs un nesūdzas! Meitenei bez pieredzes vairākus mēnešus no vietas katru dienu gatavot 13 cilvēkiem brokastis, pusdienas un vakariņas? Tīrie nieki, lāgā nav pat vērts pieminēt.
Vairākas reizes autors vīspnā par jauniešiem, kuri mēdzot saģērbties tā, ka dzimumu vairs nevarot atšķirt. Tādā vīzē arī viens no jaunekļiem pamanās iznest cauri arī vietējos diskotēkas čaļus. Es gan nevaru iztēloties, kā jāģērbjas prāvam tēvainim, lai spētu sekmīgi sajaukt prātus ciema bāleliņiem, bet varbūt viņam bija īpaši talanti. Vai arī tas padomju laiks vienkārši bija tāds, ka Karlīnes mēdza būt Kārļi. Vai otrādi.
Cik var noprast, Martai viens no puišiem nav pilnīgi vienaldzīgs, bet īsti nekāda kontakta starp viņiem nav. Kādu reizi viņi padejo kopā vai viens otru paķircina savos mākslotajos dialogos. Bet tad viena no meitenēm, gatavojoties sanitārajām sacensībām, biedriem studentiem liek veikt mākslīgo elpināšanu. Protams, Martai trāpās Juris. Citi viņus pavelk uz zoba un, lai visiem iespītētu, Marta Juri kārtīgi noskūpsta. Nākošajā dienā Juris Martai piedāvā mainīt uzvārdu uz savējo, viņa piekrīt un grāmata beidzas.
Subjektīvais baudījums 3/10.