Ivande Kaija, Gundega Grīnuma – Es stāstu visu

Par Ivandi Kaiju man nebija nekāda priekšstata, bet par šo grāmatu zināju jau iepriekš. Tajā esot rakstnieces Ivandes Kaijas dienasgrāmatas ar komentāriem. Mani īpaši ieinteresēja aprakstītais laika posms – 1911.-1921. gads. Tajos gados tik daudz kas notika! Liecinieka atmiņām varētu būt vērts pārlaist acis.

Grāmata ir ļoti bieza, vairāk nekā 700 lappušu. Sākums nebija daudzsološs. Autore vienā laidā gaužas par savu vīru oftalmologu Fēliksu Lūkinu. Viņš, redz, esot sievu krāpis, sagandējis uzticēšanos, un turpinājis izturēties visnotaļ necienījami. Viņus nekas vairs nevienojot, tikai trīs bērni, bet citādi gandrīz katra saruna beidzoties ar kliegšanu un aizvērtām durvīm. No tādiem aprakstiem grūti saprast, kā viņi spējuši dzīvot un sadzīvot, bet Lūkinu pāris palika kopā līdz nāve viņus šķīra.

Hronoloģiski dienasgrāmatās ir vairāku gadu pārrāvums. Nav zināms, kur palikuši pieraksti par 1913.-1916. gadu. Man kā lasītājam tas gan diez ko netraucēja. Ir arī nenoskaidrojams skaits izplēstu lappušu. 

Zināms, ka 1910. gadā Kaijas kundze (jeb Antonija Lūkina īstajā vārdā) apmeklējusi Raini un Aspaziju Šveicē. Tur viņa iedrošināta ķerties klāt literāram darbam. Kopš tā laika Antonija ar viņiem regulāri sarakstījusies. 1911. gada sākumā topošā rakstniece bija nodomājusi turpināt studijas Parīzē, bet atklājies, ka viņas dzirde kļuvusi pārāk vāja. Gada otrajā pusē Antonija sākusi rakstīt savu pirmo romānu. Nebiju plānojis to lasīt, bet pēc šīs apjomīgās grāmatas pabeigšanas sapratu, ka gribu vismaz pārlaist acis. To arī izdarīju un iespaidus jau esmu publicējis.

Lūkinu dzīvē drīz iejaucās Pirmais pasaules karš. Apstākļi sakrita tā, ka ģimene tika sadalīta trijās daļās – vīrs Vitebskā, dēli pie vecvecākiem laukos, savukārt māte ar meitu Rīgā. Fronti šķērsot nevar, saziņas iespēju nav. Ģimene apvienojās Rīgā pēc gada. Izciests tika daudz – komunisti, vācieši, naudas un pārtikas trūkums. To grūti aprakstīt, jālasa pašiem.

Vēlāk Lūkins devās uz Šveici ārstēt tuberkulozi. Ivande Kaija sāka strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā, paralēli rakstot jaunus literārus darbus. Vēl viņa iesaistījusies Latvijas sieviešu palīdzības korpusa darbā, kandidējusi vēlēšanās un pat kļuvusi par laikraksta “Latvijas Sargs” redaktori.

1921. gadā rakstnieci pirms publiskas uzstāšanās piemeklēja insults, tika paralizēta ķermeņa labā puse, zuda dzirde un spēja runāt. Dienasgrāmatu viņa vairs nerakstīja un sazinājās, rakstot strupas zīmītes ar kreiso roku. 1934. gadā mira viņas vīrs Fēlikss Lūkins un, cik noprotams, tālāk ar iztikas līdzekļiem klājies grūti. 

1941. gada 24. decembra vakarā ceļā uz Ziemassvētku dievkalpojumu pie Vecās Svētās Ģetrūdes baznīcas rakstnieci notriecis auto un nākošā gada otrajā janvārī viņa mirusi.

Sākotnēji man šķita, ka Kaijas kundze dienasgrāmatā norakstījusi savas sakāpinātās emocijas un nav centusies būt ne saprotoša, ne kaut cik objektīva. Tas nav pārmetums, autore rakstīja savu dienasgrāmatu un tajā viņa drīkstēja absolūti brīva. Ja rakstīšanas mērķis bija justies labāk un sakārtot domas, tad objektīvas patiesības noskaidrošana vai kaut kā skaidrošana iespējamam lasītājam nav svarīgi. Pieļauju, ka arī Lūkina kunga atmiņas varētu būt stipri neglaimojošas savai otrajai pusei, bet viņš dienasgrāmatu nav rakstījis.

Bet pakāpeniski šīs sadzīviskās lietas ir spiestas piekāpties citiem notikumiem, un to nav maz. Ivande Kaija nav nekāda vidusmēra mājsaimniece. Paralēli mājas rūpēm viņa gan rakstījusi romānus, gan aizsākusi līdzekļu vākšanu Aspazijas 25 gadu literārās darbības jubilejas balvai, gan rakstījusi ievadrakstu avīzē. Varbūt dienasgrāmatā to tik uzskatāmi nevar manīt, bet kundze bijusi brīžiem neticami enerģiska darītāja, nevis klusa čīkstētāja. 

Interesanti, ka viņa regulāri sazinājusies ar Kārli Ulmani. Politiķis bijis viņai simpātisks un Kaijas kundze allaž centusies viņu aizstāvēt, par ko pati dažbrīd kritusi nežēlastībā. Dažreiz atstāstītas viņu sarunas un tās ir interesantas. Piemēram, kāpēc Raini tiešām nevar paņemt par Izglītības ministru, viņš taču citādāk ir apvainojies uz visu un visiem. Bet, redz, nevarot, kamēr Rainis nav izstājies no sociāldemokrātiem, jo citādi partija viņu grozīšot pēc savām iegribām. Rainis savā partijā bijis stipri vīlies, bet ārā no tās nav stājies.

Īpatnēja šķita rakstnieces valoda, īpaši sākumā. Tā ir stipri bagātināta ar dažādiem krievu un vācu valodas vārdiem. Pagrūti noticēt, ka autore bijusi redaktore. Tomēr viņas “Iedzimtais grēks” rakstīts labā latviešu valodā bez dažādiem uzslāņojumiem.

Nezinu, cik stundas, mēneši un gadi šai grāmatai veltīti, bet Gundegas Grīnumas paveiktais darbs ir neticams. Grūti iedomāties, kā šo pamatīgo grāmatu varētu vēl uzlabot.

Subjektīvais baudījums 8/10.