Skip to content

Īsi par pāris dienām Lietuvā

Ar katru reizi aizvien vairāk saprotu kaut ko no lietuviešu valodas. Būtu interesanti to pamācīties vairāk, tiesa, šobrīd tā nepavisam nav prioritāte. Dzīvoklī, kur palikām, bija dažas Beatrises Poteres (Beatrix Potter) grāmatiņas lietuviešu valodā. Atradu google anglisko oriģināltekstu un kādu brīdi centos saprast, kas rakstīts. Brīžiem viegli, brīžiem neko saprast nevarēja. Piemēram, negeras peles. Ko tas varētu nozīmēt? Melnas peles? Tumšas peles? Izrādās, neuzvedīgas peles.

Viļņu neko daudz apskatīt neizdevās, bet, cik sanāca, izskatījās pat pārsteidzoši moderna. Patīkams sīkums, ka maksas stāvvietās pie ceļazīmes norādīts laiks, kad apmaksa piemērojama.

Pārliecinājāmies, ka alkoholu veikalos nepārdod pēc 20iem. Tas ir, pārdevēja no lentas alkoholu, neko nepaskaidrojot, noņēma nost. Es pat neievēroju. Dzīvesbiedrene pajautāja, kāpēc tā, atbildē pārdevēja parādīja uz pulksteni.

Policisti apstādināja mūsu auto tieši pirms mazliet neparastas konfigurācijas krustojuma un dabūju iepūst trubiņā. Prom braucot, sajaucu, kur tieši bija jānogriežas. Labu brīdi nevarēju saprast, kāpēc waze neatlaidīgi vēlas, lai apgriežu auto otrādi. Izrādās, vizinos pa vienvirziena ielu pretējā virzienā. Vēlāk tur braucām vēl dažas reizes un secinājām, ka ķieģeli nepamanīju, jo to no tā punkta vienkārši nevarēja redzēt. Tiesa, nebiju ievērojis ceļa zīmi, ka nogriezties pa kreisi nedrīkst. Šis incidents policistu acu priekšā, par laimi, palika bez sekām. Mēs vienkārši aizbraucām un pakaļ neviens nedzinās.

Anīkščos ir dzelzceļa muzejs, kur var izbraukt gabaliņu ar mazu motordrezīnu un palūgt ekskursiju pa muzeju. Gids ļoti interesants, pat nodziedāja senu dziesmu par veciem onkuļiem, kam jābrauc strādāt uz Rīgu tabakas fabrikā, par jauniem puišiem, kam jābrauc strādāt uz Rīgu degvīna rūpnīcā utt. Uzzināju arī, ka Lietuvā ir problēmas ar ~100’000 cilvēkiem, galvenokārt Viļņā un tās tuvumā, kas it kā espt poļi, bet lāgā neprot ne poliski, ne lietuviski, toties pieprasa sev tiesības rakstīt uzvārdu ar w.

Škodas lokomotīve

Vēl Anīkščos ir Labirintu parks. Ja es agrāk nebūtu bijis Avārijas Brigādes parkā, varbūt man ļoti patiktu. Tagad – neteiktu, ka nepatika, bet Labirintu parks tomēr ir ievērojami mazāks un iekšā ir diezgan daudz izklaižu par papildus maksu. Tiesa, ja AB parkā mūsu ģimenei par ieeju būtu jāšķiras no 80 eiro, tad Labirintu parkā samaksājām 44. Piemaksājām arī, lai varētu paskatīties no iekšpuses šķībās mājas, bet nešķita, ka tajās būtu kas sevišķi interesants.

Ačgārna māja

Viļņas akvaparks ir diezgan liels, bet, palicis ar četrgadnieku, es jau pēc pusstundas nesapratu, ko lai dara tālāk. Jau pirmajās minūtēs dabūju, teiksim tā, nepieklājīgu aizrādījumu, ka esmu nošļūcis pa bērnu cauruli. Nekādi nebūtu iedomājies, ka ļoti spēcīgā strūkla caurules augšā, notēmēta uz braucēja galvu, paredzēta bērniem. Bet, jā, kaut kur kaktā, pavisam ne pa ceļam bija arī norādīts, ka bērnu ietaises domātas vecumam līdz 18. Slidkalniņu luksofori nestrādā, kuras caurules kuram vecumam domātas, var uzzināt tikai, uzrāpjoties augšā pie to starta, haotiskas braucampūšļu novietnes + 0-18 gadīgo caurule, kas uzreiz pēc ieejas pazūd sienā, bet pēc tam izgāž bērneli kaut kur pilnīgi citur gandrīz metru dziļā baseinā. Labi, ka četrgadnieks tur nemaz negribēja līst.

Patīkamāk bija koku galotņu takās. Uzzināju, ka apsi sauc drebule, paskatījos uz putnu būriem, kurus man zināmie putnu lietpratēji droši vien kritizētu, pastaigājām pa tuvāko apkārtni. Tik vien, cik mašīnu nevarējām tuvumā nolikt, jo pat vēlu vakarā cilvēku diezgan daudz.

Zaļās vārnas būris. Neiedomājos nomērīt, bet uz aci skreja liekas kā radīta pelēkajai vārnai, kas neatsakās no jauniem putnēniem pārtikā.

Koku galotņu taka

Kopumā teiktu, ka man pietrūka pozitīvas pieredzes. Tādi sīkumi kā laipna attieksme, apkalpošana, mazi pozitīvi pārsteigumi utt. Nu, kāpēc, piemēram, picērijā vajag sakrāmēt uz visiem galdiņiem plakātiņus, ka bērniem būs dāvanas, kas, izrādās, esot izbeigušās?

Tomēr visvairāk mani pārsteidza fakts, ka gandrīz visi cilvēki, ar kuriem nācās sazināties, angliski bija pavisam nevarīgi, toties spēcīgi krievu valodā. Pat jaunieši! Šim fenomenam man nav skaidrojuma. Savukārt, ja pasveicināju kādu cilvēku ar “sveiki”, tad laikam pieņēma, ka protu lietuviski. Ne reizi vien man gadījās uz kaut ko lietuviski pateiktu automātiski atbildēt latviski. Varbūt mani arī saprata.

1 thought on “Īsi par pāris dienām Lietuvā”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #202 (10.06.-16.06.) | BALTAIS RUNCIS

Ir ko piebilst?

%d bloggers like this: