Kā teicis, Gabriels Garsija Markess – no stāstiem visskaistākais, kāds jebkad uzrakstīts spāņu valodā. Ej, sazini, cik zināms šis divu grāmatu autora darbs būtu, ja ne Markesa atsauksme. Pirmajos četros gados pēc izdošanas Pedro Paramo lāgā neesot pirkuši. Bet tad gan kļuva briesmīgi slavens!
Galvenais varonis dodas meklēt tēvu, kā to novēlējusi viņa māte. Tēvu saucot Pedro Paramo. Varonis dodas uz tālu ciemu un uzzina, ka Pedro esot miris. Viņa ceļabiedrs iesaka palikt pa nakti pie kādas sievietes, kas, izrādās, pazinusi varoņa māti. Kā izrādās, gan galvenā varoņa ceļabiedrs, gan sieviete, pie kuras viņš paliek, ir miruši. Pēc kāda laika mirst arī galvenais varonis, bet šajā darbā tā ir tikai tāda transformācija, nevis nāve tradicionālā rietumnieku izpratnē.
Tālāk stāstīts gan par tēva, gan citu cilvēku gaitām, parādās arī citi varoņi. Notikumu hronoloģija ne tuvu nav lineāra. Nodaļas ir īsas un nereti pat nevar saprast “kad tas notika”. Ja spēj uz šo pievērt acis un baudīt noskaņu, tad darbs kļūst tīkamāks. Man ar to negāja diez ko viegli. Pārlasīju vēlāk vikipēdijā satura atstāstu, lai gūtu labāku priekšstatu par notikumiem. Uz to pusi sapratis biju, bet ne tieši tāpat.
Var labi redzēt līdzības ar 100 vientulības gadiem. Tomēr darbus salīdzināt ir ļoti grūti. Pedro Paramo ir visai nesakarīgs, salīdzinoši neliels garstāsts. Savukārt 100 vientulības gadi ir izcili nostrādāts, grandioza apjoma darbs.
Subjektīvais baudījums 5/10.