Skip to content

Hovards Filipss Lavkrafts – Stāsti

Kādudien gribēju palasīt ko līdzīgu Solārim un cerēju, ka Lavkrafts varētu derēt. Ņēmu Stāstus, patiesībā pat nezinu, vai vēl kas latviski ir arī pieejams.

Grāmatā ir septiņi stāsti, pirmie īsāki, tālākie garāki. Atklāti sakot, pēc otrā stāsta biju gatavs grāmatu likt nost. Neredzēju tur neko interesantu. Gaidīju kaut ko inteliģentu, bet saņēmu diezgan primitīvus šausmu stāstus ar fantāzijas elementiem. Kāpēc rakstu tik skarbi – primitīvus? Tāpēc, ka manā izpratnē labā šausmu stāstā nebūtu ik uz soļa jāraksta “apkārtne bija derdzīga”, “neizsakāms šausmīgums”, “šķebinošas bailes”, “mežonīgi sapņi”, “tādas parādības, kuras atkārtoti izturēt būtu pāri maniem spēkiem” un tā tālāk. Ja gribi lasītāju pārliecināt par šausmām, raksti iespējami konkrēti, kas tas tevi tur tik ļoti ir nošausminājis. Lai lasītājs pats jūt un šausminās līdzi.

Es gluži vienkārši aizmigu, lasot šos šausmu stāstus. Varbūt arī, ja man būtu kāda interesantāka grāmata pa rokai un vēl nebūtu jācīnās ar koronavīrusu, tā arī nebūtu pie tās atgriezies. Bet vīrusa sekas bija pamatīgi izraustīts miega režīms un vienu otru nakti īsināju, lasot Stāstus tālāk.

Kā izrādījās, stāstu kvalitātei ir vistiešākais sakars ar stāsta garumu. Stāsti lielākoties ir līdzīgi cits citam. Ne tikai tajā ziņā, ka galvenie šausmu tēli pārklājas, bet arī pati struktūra. Lūk, galvenais varonis, ne īpaši dumjš, bet es arī teiktu, ka ne īpaši gudrs, palēnām savā ceļā uziet šausmu tēlus, dikti sabīstas un sekmīgi ņem kājas pār pleciem.

Bet galu galā garākie stāsti man patika. Tāpēc, ka tajos bija tas, ko es gaidīju. Bez pašmērķīgām briesmām un šausmām bija pastāstīts, kā attiecīgi monstri radušies, kā attīstījušies un tā tālāk. Mani netraucē tas, ka, teiksim, Antarktīdā nav par Himalajiem augstāku kalnu grēdu. Jo, ja pārējā vēsture ir labi pārdomāta un aprakstīta, tad tas arī ir galvenais. Jā, nedaudz traucē tas, ka nieka dažu stundu laikā pētnieku pāris, no kuriem turklāt viens aizgājis pa fāzi, tiek pie ārkārtīgi izvērsta un dziļa vēstures skatījuma, vien blenžot uz ne-cilvēk-veidīgu radījumu veidotām skulptūrām. Bet laikam jau bieži šajā žanrā nākas tādas detaļas pieciest.

Galu galā vīlies nebiju un apmēram gaidīto arī dabūju. Vai ieteiktu kādam citam? Nē, jo kā žanra diletants šo darbu nevienam neņemtos ne ieteikt, ne neieteikt.

Subjektīvais baudījums “gandrīz labi”, tas ir, 6/10.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *