Skatoties uz grāmatu pilnajiem plauktiem, sāku apjaust, ka ar lasāmvielu jābūt izvēlīgākam vai jālasa ātrāk. Tur ir tik daudz visa kā! Izvēlēties gan pagaidām ir viegli, jo man ļoti patīk mainīt žanrus. Pēc populārzinātniskas grāmatas izlasīt kādu romānu, tad bērnu grāmatu. Turpināt varu ar kaut ko klasisku un pēc tam pašķirstīt izziņu literatūru. Aprakstīt izlasīto man ir zināms slinkums, tomēr cenšos to darīt, lai pats pēc tam spētu atsaukt atmiņā, kas bija lasīts un par ko tas vispār bija.
Hermaņa Zūdermaņa Reiz bija ir izdota 1938. gadā. Par autoru neko agrāk nebiju dzirdējis. Vēlāk lasīju, ka tagadējā Lietuvas teritorijā dzimušais vācietis bijis diezgan ražīgs, bet ātri nonācis aizmirstībā. Izteikšu pieņēmumu, ka Zūdermaņa kungs aizmirstībā arī paliks un ka parastais latviešu lasītājs viņa grāmatas necentīsies meklēt un lasīt. Tāpēc atļaušos mazliet vairāk pārstāstīt viņa romānu Reiz bija.
No ilgstoša ārzemju ceļojuma atgriežas muižnieks Leons Selentīns. Pirms diviem gadiem viņš par sīku apvainojumu duelējies ar kādu Rādenu un viņu nošāvis. Uzreiz pēc tam viņš dzimteni pametis.
Leonu stacijā sagaida viņa draugs Ulrihs Klecings, kurš mazliet pieskatījis Leona visai nolaisto saimniecību. Leons nespēj noslēpt nepatiku par Ulriha precībām ar Felicitu, Rādena atraitni. Jo, kā vēlāk izrādās, Leonu un Felicitu savā laikā saistījušas visai karstas jūtas, ko Ulrihs nezina un, Leonaprāt, nedrīkst zināt. Abi netiek skaidrībā, kā turpmāk izvērsīsies viņu draudzība.
Savā saimniecībā nonācis, Leons sastop visu nekārtīgu un nolaistu un atlaiž pārvaldnieku, pats ķerdamies pie lietas. Kā palīdze tur strādā nepilngadīgā bārene Herta Prahvica, kurai ir milzu jūtas pret agrāk nesastapto Leonu, lieli īpašumi kā mantiniecei un spēcīgs pašlepums. Leonam viņa patīk, bet viņa sirdī un prātā pārāk daudz vietas aizņem Ulrihs un Felicita.
Leona mīļā māsa Johanna kļuvusi par kvēlu kristieti un ar citiem vairs lāgā nesarunājas. Arī ar Leonu nē. Izrādās, viņa noskaidrojusi, ka savā laikā Leonam ar Felicitu bijis neatļauts sakars un ka tieši tas bijis par iemeslu divkaujai. Tālāk romāna gaitā Felicita ar Johannu mēģina izlīgt un Felicita tiek spiesta zvērēt pie bērna dzīvības, ka viņa nožēlos agrāko un rūpēsies par sava vīra godu un laimi.
Leons sākotnēji vairās no Ulriha un Felicitas, bet tad atkal viņus sastop, te abus kopā, te atsevišķi. Leonam tas ir mokoši. Ir daudz patētisku, mazliet uzspēlētu sarunu. Viņš apgalvo, ka Felicitu nemīl un viņa, ka Leonu nicina, bet abi acīmredzami nespēj dzīvot viens bez otra.
Felicitai no Rādena ir jauns puisītis, kurš tiek nosūtīts mācīties tālajā skolā, lai netraucētu lakstoties ap Leonu. Puika raksta žēlabainas vēstules, viņam skolā dara pāri un viņš vismaz Ziemassvētkos grib atbraukt mājās. Bet viņa māte, aizrāvusies ar Leonu, pat Ziemassvētku dāvanas pa pastu nenosūta. Galu galā puika devies ziemas aukstumā līdz pastam pārbaudīt, vai nav notikusi kāda kļūda, saslimst un nomirst.
Johanna noprot, ka Felicita zvērestu nav turējusi un apņemas visu izstāstīt Ulriham. Vispirms gan viņa izrunājas ar Leonu, kurš tikmēr aizrāvies ar alkoholu. Leons saprot, ka negodu nespēs pārdzīvot un izlemj doties nāvē. Vispirms gan viņš dodas pie Felicitas un abi vienojas mirt kopā.
Kad nu sarunātā miršanas stunda pienākusi, negaidot ierodas Ulrihs, abus pieķer un Leons ir spiests plānus mainīt. Abi dodas kārtot rēķinus, bet Ulriham uznāk lēkme un viņš gandrīz nomirst. Galu galā Felicita aizmūk, bet Leons uzņemas rūpes par Ulrihu un viņa saimniecību. Grāmata beidzas ar Ulriha atziņu, ka abi vairs nevarot būt draugi, bet Leons to neuztver pārāk nopietni.
Vispār grāmata ir pabieza un ir arī mazāk svarīgas sižeta līnijas. Lielākais mīnuss man šķita dažbrīd pārlieku uzspēlētais runas veids. Mūsdienās darbs liksies novecojis kaut vai tāpēc, ka morālām problēmām pievēršam visai maz uzmanības. Vienkāršāk ir dzīvot tāpat. Patiesībā tieši tā mēdz dzīvot šo veco romānu vienkāršākie ļaudis – kalpotāji, sulaiņi u.c. Ja tā padomā, mēs viņiem esam ļoti līdzīgi.
Subjektīvais baudījums 7/10.