Te nu es atkal parādos

Reiz februāra beigās sadūšojos atvērt savu pirmo blogu. Tas bija vairāk eksperiments pašam ar sevi – cik daudz un ko es tur gribēšu rakstīt. Cik ilgi man būs pacietība to visu turpināt un kas būs man visaktuālākās lietas? Tāpat arī interesanti bija aplūkot, ko par manu jaunradi domā citi. Lielākoties mani lasīja cilvēki no tiem pašiem blogiem. No viņiem pārsvarā – nacionāli noskaņoti jaunieši. Sāku lasīt, ko raksta viņi. Sākumā par viņu viedokļiem vienkārši smaidīju. Tagad vairs nesmaidu. Drīzāk klusītēm šausminos pie sevis. Bet, nu, lai jau. Ja vien tas neaiziet galējībās, tad viss ir pieņemami.

Blogot man apnika labi drīz. Pie vainas bija sajūta, ka ar katru jauno ierakstu es radu rāmjus nākošajiem. Tāpēc, bēgot no rāmjiem, es atnācu šeit. Nezinu, cik ilgi te tusēšos. Gan jau drīz apniks. Bet līdz tam centīšos rakstīt par lielu daļu no tām lietām, kuras man liekas aktuālas. Un tas varbūt gandrīz jebkas :).

kaija

 

2 thoughts on “Te nu es atkal parādos

Ir ko piebilst?