Pēc Skarbās brīnumzemes no Murakami gaidīju ko labu. Varbūt ne tik ļoti labu, bet tomēr. Un tā arī bija.
Aitas medīšanas piedzīvojumos galvenais varonis strādā tulkošanas / reklāmas aģentūrā. Kādu dienu aģentūrā ierodas neparasts vīrs un spiež galveno varoni atklāt informāciju par kādu reklāmā izmantotu attēlu, kurā redzama neparasta aita. Galvenais varonis neko neatklāj un ir spiests doties aitas meklējumos, citādi “viņam šajā pasaulē vairs vietas nebūs”. Aitu meklēt nav pārāk viegli, bet kopumā varonim tomēr veicas un gluži bez sekmēm viņš nepaliek.
Ja nu ko tomēr nebiju gaidījis, tad tik daudz līdzību ar brīnumzemi. Temps ir palēns, liela nozīme pievērsta ēšanai un dzeršanai. Arī seksam atvēlēts savs stūrītis. No vienas puses galvenais varonis savas domas atklāj, no citas nepavisam. Pasaule izdomāta un aprakstīta detalizēti, bet bez pārspīlējumiem. Fantastiskie elementi lietoti ar gaumi bez pārspīlējumiem. To varētu ļoti skaisti ekranizēt, ja tikai to vispār varētu ekranizēt, jo kā, teiksim, parādīt tik skaistas ausis, ka izmaina visu apkārtējo uztveri?
Varbūt es kaut ko nesapratu, bet īsti likumsakarīgs man stāsts tomēr nelikās. Noteikti lasīšu arī citus autora darbus, bet gribētos cerēt, ka tie visi nav tik līdzīgi cits citam.
Subjektīvais baudījums 8/10.