Aktīvi ceļojošā grāmatu stafete, pateicoties Ritvaram, nonākusi arī pie manis. Tā kā man piemīt fantastiskas aizmiršanas spējas, jautājumi pārsvarā ir ļoti grūti.
Autors, no kuŗa esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
Neesmu nekad tam pievērsis uzmanību. Ja dalījums būtu lappusēs nevis grāmatās, uzvarētājs varētu būt Antons Čehovs. Daudz lasīts Fjodors Dostojevskis. Hermanim Hesem un Hansam Falladam ir izlasīts viss, kas latviski bija atrodams + Hesem šis tas angliski. Bērnībā lasīju Pjēra Alēna un Marsela Suvestra Fantomasu, kopā tur bija kādas 15 grāmatas, varbūt tas arī ir visvairāk.
Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
Īpaši daudz seriālus nav sanācis lasīt. Toties, kad nācās gaidīt turpinājumu Harijam Poteram, izjutu vieglas ciešanas 🙂
Šobrīd lasu:
Marsela Prusta “Ziedošu jaunavu pavēnī”.
Dzēriena izvēle lasot:
Pārsvarā tēja, visbiežāk ķimeņu / jasmīnu / imūnā / veselības utml.
E-lasītājs vai taustāma grāmata?
Taustāmā, viennozīmīgi.
Grāmatas varonis (-e), ar kuŗu tu būtu gājis (-usi) uz randiņiem vidusskolas laikā:
Te drīzāk būtu jājautā, ar kuru es tolaik nebūtu gājis? No otras puses pusaudžu gados es izjutu pamatīgu literatūras deficītu, kurā varoņi būtu cilvēki manā vecumā un ar kaut mazliet līdzīgām rūpēm un interesēm. Bija pieaugušo literatūra, pad.sav. demagoģiskie apcerējumi un bērnu grāmatas. Varbūt Zentas Ērgles grāmatās bija kaut kas atbilstošāks manam vecumam, bet varoņi viņai nebija sevišķi interesanti.
Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
Mati Unta grāmatas mani savulaik pozitīvi pārsteidza, spītējot necilajam apvākojumam. Bet te varētu uzskaitīt visas grāmatas, kuras ir patikušas.
Apslēptais dārgakmens:
Mani dārgakmeņi parasti ir slavenas grāmatas un neviens tās neslēpj, tiesa, varbūt arī īpaši nelasa. Īpaši gribu izcelt Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs”. Mēs dzīvotu pilnīgi citādākā pasaulē, ja lielākā daļa mūsu kaimiņu Krievijā, mēs paši Latvijā un vairāk cilvēku rietumos būtu to rūpīgi izlasījuši. Satura dēļ tai vajadzētu būt mūsdienu Krievijā aizliegtai, bet acīmredzot to tāpat neviens nelasa. Ja aizliegs, kas zina, sāks vēl lasīt. Mūsu tautiešiem tā būtu jālasa, lai saprastu, kas darās kaimiņos, kāda tolaik bija attieksme pret cilvēkiem, saprast, ka tā pati sistēma tur tūlīt svinēs savu simtgadi un ka pilnīgi nekas nevar garantēt, ka tur aprakstītais neatkārtosies arī mūsdienās. Domāju, ka Doņeckā tieši tas arī apmēram notiek.
Svarīgs mirklis Tavā lasīšanas dzīvē:
Uzzināju, ka Tjūzdijs Lobsangs Rampa nespējot pierādīt savu saikni ar Tibetu. Tam jānozīmē, ka viņa padsmit aizraujošās grāmatas ir meli. Bet tās ir pārāk ticamas un cilvēcīgas, lai spētu pieņemt, ka tās rakstījis blēdis.
Grāmata, ko tikko pabeidzi:
Solžeņicina “Vēža palāta”. Lieliska grāmata, ja tā var teikt par literatūru, kura nav ne īsti dokumentāla, ne arī daiļliteratūra. Reālisms tajā ir apbrīnojams. Autors to uzrakstījis ļoti talantīgi. Tur ir gan mīlas dēkas, gan pēc-Staļina laika vēstures atspoguļojums, gan ētiskas problēmas, gan ārstu šaubas par izvēlētās ārstēšanas metodikas pareizību, gan bailes no nāves.
Kāda veida grāmatas Tu nelasi:
Tas viss ir relatīvi. Kriminālromānus esmu atlasījies bērnībā. Neesmu liels fantastikas cienītājs. Arī grāmatas “kā labāk dzīvot” (būt veiksmīgam / miljonāram utml.) mani vairāk kaitina nekā gūstu no tām kādu labumu. Filozofija, cik lasīts, arī nav priekš manis. Reizēm neatkarīgi no žanra atgrūž autora izteiksmes veids.
Gaŗākā grāmata, ko esi izlasījis (-usi):
Poteriādi u.c. turpinājumus neskaitot, Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs” ir ļoti bieza grāmata, varbūt tā.
Lielākās grāmatas paģiras:
Neesmu tendēts atcerēties paģiras, bet Raiņa Kastaņola varētu būt labs kandidāts, rakstīju jau kāpēc.
Tavu grāmatplauktu skaits:
Trīs, bet tas tā nosacīti, jo nevienā plauktā nestāv tikai grāmatas vien.
Viena grāmata, ko esi pārlasījis (-usi) vairākkārt:
Tādu ir daudz. Pepija Garzeķe, piemēram.
Mīļākā lasīšanas vieta:
Dīvāns.
Citāts, kas Tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
Neesmu citātu mīlētājs. Turklāt grāmatas lasīšanas process būtībā ir nonākšana citā realitātē, katru reizi savā. Vienīgais vienojošais, šķiet, ir sava veida atslēgšanās no ārpasaules.
Lasāmnožēla:
Visādus draņķus ir gadījies lasīt, bet izlasīto nožēlot nemēdzu. Kas izlasīts, tas aiz muguras.
Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
Greja 50 nokrāsas. Neizjūtu kārdinājumu lasīt otro un trešo grāmatu.
3 Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
Hermana Heses “Stepes vilks” un “Sidharta”. Bērnībā Lustiga “Kā darbojas auto”.
Nepiedodams (-a) fans (-e) (kam?):
Ernestam Gulbim. Neesmu diez ko fanātisks. Cenšos lietas uztvert tādas, kādas tās ir. Katram autoram var gadīties pa kādai izcilai vai draņķīgai grāmatai, tāpēc man nav jākļūst par fanu jeb savu priekšstatu vergu.
Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
Neko tā īsti negaidu. Būtu jau forši, ja būtu iztulkots viss Hese, Solžeņicins, Lindgrēne, grāmatiņas par Viljamu un daudz kas cits, bet es par to galīgi neiespringstu.
Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
Nekļūšu rupjš un paklusēšu 🙂
27. grāmata (no kreisās puses) Tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
27 grāmatu man tur nemaz nav. Pēdējā ir Nila Saksa “Nopietni nolūki”. Diezgan briesmīga grāmata, neiesaku nevienam.
Nesenākais grāmatas pirkums:
Varētu būt Andra Caunes “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta”.
Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
Hansa Falladas Dzērāju izlasīju vienā paņēmienā.
Pingback: Galds | Poga