Pirmoreiz filmu Trainspotting redzēju studiju gados, pirmajā vai otrajā kursā. Biju sajūsmā. Pilnīgi ne-holivudisks kino ar lielu ticamības momentu un foršu mūziku. Pēc tam esmu to redzējis vēl vairākas reizes. Varbūt tagad es neapgalvotu, ka filma manī izraisa sajūsmu, bet Trainspotting joprojām vērtēju krietni augstāk par vidusmēra Holivudas produktu.
Tālākā mana iepazīšanās ar filmu un grāmatu bija ar visai savdabīgu hronoloģiju. Izlasīju grāmatu Porno. Tad noskatījos Trainspotting 2. Vēlreiz Trainspotting. Un tad sajutu nepieciešamību izlasīt arī grāmatu, Ērvina Velša Vilcienvakti. Starp citu, mēģināju lasīt arī oriģinālvalodā, bet, kādu brīdi pamocījies ar skotisko valodu, devu tomēr priekšroku ērtībām un sameklēju grāmatas eksemplāru vienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm.
Atšķirības starp filmu un grāmatu ir diezgan lielas. Grāmata Vilcienvakte sastāv no daudziem maziem stāstiņiem, no kuriem daži savā starpā saistīti pavisam nedaudz. Toties filmā ir izveidots kopējs lineārs stāsts, turklāt atmetot vairākus personāžus. To grāmatā ir diezgan daudz. Man tie diezgan ātri sāka jukt kopā. Tādos brīžos centos šķirstīt grāmatu vai ielūkoties vikipēdijā.
Filmā apkopotas kolorītākās grāmatas epizodes un integrētas vienā kopējā stāstā. Starp citu, grāmatas un filmas atmosfēra ir pilnīgi atšķirīga. Droši vien ne visi man piekristu, bet filma liekas optimistiska un kopumā vairāk priecīga nekā bēdīga. Vai vismaz mazliet smieklīga. Arī grāmatā ir par ko pasmieties, bet kopumā tā liekas mazliet bēdīga. Autors savos stāstos atklāj savu varoņu nežēlīgo, ļauno pusi. Katrs stāsts ir citādāks un atklāj kaut ko savu. Piemēram, narkomāna šokējošā izturēšanās sava brāļa bēru laikā, ar kuru viņam, kā izrādās, nav bijušas diez ko siltas attiecības. Vai garāmgājēja piekaušana vienkārši tādēļ, ka tikko drauga klātbūtnē tevi uz zoba pavilcis nejauši sastapts žūpa jeb paša tēvs. Daudzviet ir par ko aizdomāties.
Viena no mani uzrunājošākajām nodaļām bija par Marka Rentona piespiedu rehabilitāciju. Man nav nekādas, arī netiešas pieredzes ar narkomānu rehabilitāciju. Attiecīgi nav pamata neticēt rakstītajam, ka psihoterapeits sevi noliek krietni augstākā plauktiņā par savu pacientu un vienkārši nespēj saprast sava pacienta loģiku.
Kāpēc ir tā – ja tu lieto stiprās narkotikas, tad katrs piders uzskata, ka tāpēc vien ir tiesīgs tevi uzšķērst un analizēt?
Tiklīdz tu pieņemsi, ka viņiem ir šādas tiesības, tu pievienosies viņiem šajos meklējumos – pēc tā svētā grāla – pēc tās mantas, kas darbina tavu mehānismu. Tu padosies viņiem, ļausies, lai tev iemāna kaut kādu no dirsas izvilktu uzvedības teoriju, kādu vien viņi izvēlēsies tev piekabināt. Tad tu piederēsi viņiem, nevis pats sev; atkarība pārcelsies no narkotikas uz viņiem.
Sabiedrība rada neīstu samudžinātu loģiku, lai ievilktu sevī un pārveidotu tos cilvēkus, kuru uzvedība ir ārpus tās pamatstrāvas. Pieņemsim, ka es zinu visus par un pret, zinu, ka man būs īss mūžs, esmu pie pilna prāta un tā tālāk, un tā joprojām, bet tomēr vēlos lietot herņu? Viņi neļaus tev to darīt. Viņi neļaus tev to darīt, jo tā būs viņu pašu neveiksmes zīme. Pats fakts, ka tu vienkārši izvēlies atteikties no tā, ko viņi piedāvā.
Kādreiz mans draugs mēdza nodarboties ar apziņas paplašināšanu. Visticamāk, dara to joprojām, es nezinu, bet viņa tā laika atklāsme bija, ka vielu sniegto pieredzi var salīdzināt ar mūziku. Citu, tikpat jūtīgu cilvēku pret mūziku nemaz nepazīstu. Gadu gaitā no malas biju spiests noskatīties, kā cilvēks lēnām iet sviestā, kļūst nesakarīgāks, neloģiskāks un nomāktāks. Vai tam bija kāds sakars ar lietoto? Kas to lai zina? Par saviem novērojumiem es paklusēju, to atklāšana droši vien tāpat neko nebūtu devusi. Bet varbūt pareizi man būtu bijis ko pateikt. Es nezinu.
Subjektīvais baudījums 8/10.
Nesen nopirku grāmatas trešo daļu, lai gan Porno vēl neesmu izlasījis. Otro filmu arī neesmu lasījis, bet šī – Vilcienvakte – grāmata bija lieliska. Šķiet, vēl piemērotāku laiku lasīšanai atrast nevarēja. Nezinu, kā būtu tagad to lasīt 🙂
Pingback: Grāmata – Porno – Stacija
Pingback: Grāmata – Asmens mākslinieks – Stacija
Šo ierakstu manīju agrāk, bet tagad laikam ir īstais brīdis komentēt – jo šobrīd esmu apm Trainspotting pusē. Nopirku kkur vidusskolas noslēgumā, skumīgi secinot, ka nespēju palasīt šādu tekstu. Grāmatu glabāju tuvumā un ņēmu līdzi jebkur, kur nonācu, ar domu, ka tā ir kāda vēl neapjēgta daļa no manis un kādu dienu, iespējams, es spēšu to lasīt – jo lasīt nosolījos tikai oriģinālā, savādāk, kur tad paliktu viss skotiskais šarms, kurš man lika iemīlēt visu to dīvainību no ekrāna pirmām kārtām. Pirms kāda mēneša nejauši lasīju diskusiju iekš imgur, kur tika apsriestas dažādas problēmas grāmatu lasīšanā, tika pieminēts arī Trainspotting un bija ieteikums lasīt balsī – jo vārdu rakstība mēdz būt tik atšķirīga, ka mulsina lasītāju, bet, izrunājot vārdus – izklausās līdzīgi un skaņas tevi savieno ar to, kas patiesi domāts.
Pamēģināju un secināju, ka šis ieteikums nudien darbojas, tā nu arī lasu balsī (tad, kad neviena nav mājās, jo daudz lamu vārdu). Atšķirības no filmas, jā, relatīvi ievērojamas, bet grāmata ir kļuvusi man mīļa tieši ar savu spēcīgo pašironiju, uz lappušu malām atzīmēju pašironiskos jokus, kuri mani īpaši iepriecinājuš – un, tas varbūt ir muļķīgi, bet man šķiet, ka tie man ļauj sasaukties ar kaut ko maķenīt aizmirstu, ko es zināju agrāk – neuztvert sevi tik nopietni.
Ceru, ka tavs draugs, kas nodarbojās ar apziņas paplašināšanu un aizgāja totāli neloģiski nomākti nesakrīgā sviestā, nav vēl atdevis galus pavisam un turpina dzīvot, varbūt pievēršoties Jēzum, NLO vai politikai, vai, labākā gadījumā, iekopjot dārzu vai kā citādi.