Par Anšlava Eglīša „Vai te var dabūt alu?” neko agrāk nebiju dzirdējis. Nosaukumu gan, no tā man šķita, ka tur rakstīts kas sadzīvisks. Nebiju nemaz domājis to lasīt, bet tā kā man patika gan Eglīša Izsalkuša zēna pavārgrāmata, gan arī Neierastā amerika, nolēmu ielūkoties vēl kādā viņa darbā.
Izrādījās, ka grāmata ir nevis par ģimenes scēnām, bet gan par spiegošanu. Ārzemju latvietis vārdā Orests saņēmis vēstuli no sievas Latvijā, kura raksta, ka viņai ar meitu ejot grūti. Orestam dzīve šķiet mazliet garlaicīga un bezjēdzīga, tādēļ viņš nolemj atgriezties. Bet tā kā viņu kā repatriantu visticamāk aizsūtītu uz Sibīriju, tad tas jādara nelegāli. Vajadzētu arī palīgus. Ideālā gadījumā Orests kļūtu par rietumu spiegu un dotos misijā. Atgrieztos jau kopā ar sievu un meitu.
Orestam veicas un viņš tiešām kļūst par spiegu, iziet apmācības un dodas uz Latviju. Tur, kā jau romānam piedienas, sākas dažādi piedzīvojumi.
Ātri aizrāvos un grūti bija nolikt malā. Rakstīt autors prot. Gluži rožaini gan viss man nešķita. Galvenais varonis, izbijis karavīrs, brīžiem vairāk uzvedas un rīkojas kā emocionāla dāma. Oresta domu gājiens nav diez ko atklāts un niansēts, uzsvars likts uz viņa piedzīvojumiem. Patiesībā to nemaz nav tik daudz. Ja viņš nebūtu tik egocentrisks, to būtu vēl mazāk. Romāna nobeigums, manuprāt, sanācis mazliet pārspīlēts. Bet lasīt var.
Subjektīvais baudījums 7/10.
Izlasi Eglīša “Pansija pilī”, tā arī ir ļoti jauka un baudāma grāmata 🙂
Kad gadīsies pa ķērienam un būs attiecīgs noskaņojums, kāpēc ne? 🙂
Sāku lasīt tavu aprakstu…. sākums likās daudzsološs… beigās sapratu ka laikam negribu lasīt šo grāmatu 😀
😀
Es nezinu, ko tu augstu vai zemu novērtē grāmatās, kas tevi tajās piesaista, tāpēc es nespēju ieteikt vai neieteikt. Kādam svarīgi ir piedzīvojumi, kādam – cik ticami sanākuši cilvēku tēli.
Es parasti nelasu grāmatas, bet ja lasu, tad tās vairāk ir izglītojošās/psiholoğiskā tipa grāmatas nevis daiļliteratūra 🙂