Grāmata – Uz kraujas rudzu laukā

Grāmatu ar uzrakstu Džeroms D. Selindžers uz muguriņas paņēmu uz ātru roku, nemaz nepētot tās saturu. Izrādījās, ka 1969. gadā izdotajā grāmatā ir Uz kraujas rudzu laukā un daži stāsti. Par Selindžeru līdz šim nezināju neko, kaut gan dzirdēts bija, tāpat kā šis darbs. Zināju, ka tajā ir kaut kas par pusaudžiem, kādēļ ne īpaši tīkoju to lasīt. Bet, ja jau trāpījās pa ķērienam, tad jau var arī izlasīt.

Uz kraujas rudzu laukā galvenais varonis ir pusaudzis Holdens Kolifīlds, kurš pats stāsta par vairākām dienām savā dzīvē. Holdens tiek atskaitīts no kārtējās skolas un dodas mājup. Viņa piedzīvojumi vairāk ir satikšanās ar dažādiem cilvēkiem un sarunas ar tiem nekā dēkainas likstas vai notikumi. Holdens ir bagātu vecāku dēliņš un par naudu neraizējas. Viņš ir ļoti emocionāls, nedisciplinēts un pagļēvs. Komunikācijā ar citiem cilvēkiem viņš netieši atklāj savu pusaudža – maksimālista dabu. Viņš nezina, ko pats grib, bet zina, ko necieš.

Darba galvenā vērtība ir Holdena tēls. Viņa raksturs un pārspīlējumiem bagātā valoda ir izveidoti ļoti prasmīgi. Nav šaubu, ka stāsta pusaudzis. Mazliet lielākam efektam prasās vairāk slenga, bet varbūt tas ir pazudis tulkojumā. Turklāt viens otrs vecāks slenga vārds mūsdienās var šķist pilnīgi normāls, lai arī, iespējams, vecmodīgs.

Neskatoties uz rūpīgo autora darbu, man bija mazliet garlaicīgi, īpaši pirmajā grāmatas pusē. Nekas daudz jau tur nenotiek. Holdens vāra ziepes uz līdzenas vietas, netiek galā ar uzmācīgiem tipiem, rīkojas iracionāli, bieži melo… Man subjektīvi viņš šķita tik nepievilcīgs tēls, ka grūti just līdzi. Pieņēmu, ka visa grāmata nevar turpināties tieši tāpat visu laiku un daļēji tā arī bija. Holdens parāda sevi arī no maigākas puses. Viņam ir ļoti īpašas attiecības gan ar draudzeni, gan jaunāko māsu. Negribu maitekļot, bet grāmatai šķita ļoti piemērotas beigas.

Ieinteresējos par darba autoru, kurš pratis tik meistarīgi attēlot pusaudzi. Jāatzīst, ka Dž. D. Selindžers bijis gana savdabīgs cilvēks. Viņa aktīvais rakstniecības periods ildzis 25 gadus. No 46 gadu vecuma Selindžers pārtraucis publicēt savus darbus. Droši var teikt, ka Uz kraujas rudzu laukā ir viņa būtiskākais darbs. Jādomā, ka bez tā atnestās slavas viņš būtu visai nepazīstams autors. Vēl Selindžers ļoti sargājis savas dzīves privātumu. Nav piekritis Uz kraujas rudzu laukā ekranizācijai, kaut arī bijuši kārdinoši piedāvājumi. Pēdējo interviju sniedzis 1980. gadā, no dzīves šķīries 2010. gadā 91 gada vecumā.

Droši vien, ja es šo darbu būtu lasījis savos pusaudža gados, man tas patiktu daudz vairāk.

Pārējie pieci stāsti kopā aizņem apmēram divas piektdaļas no visas grāmatas. Tajos līdzīgi titulstāstam vairāk dominē cilvēku jūtas, savstarpējie dialogi un notikumu ir salīdzinoši maz. Man no tiem lasāmi šķita trešais un ceturtais, daļēji arī otrais. Īss atstāsts ar maitekļiem.

• Badijs atbrauc uz brāļa Simora kāzām, bet Simors uz tām neierodas. Badijs nejauši iekāpj vienā limuzīnā ar sievas piederīgajiem, klausās viņu tērgās un uzaicina uz savu dzīvokli, viesi piekrīt, iedzer un dodas prom.
• Simors atstāj viesnīcā savu sievu un pats tikmēr pludmalē izklaidē kādu pirmsskolas vecuma meiteni. Beigās bez acīmredzama iemesla viņš nošaujas.
• Bērni regulāri tiek vadāti spēlēt beisbolu vai futbolu. Grupas vadītājs jauneklis katru reizi pastāsta šausmu stāsta fragmentu. Dažreiz viņiem piebiedrojas izskatīga jauniete. Tad viņa ar jaunekli sastrīdas un jauneklis tajā reizē “nomirdina” stāsta galveno varoni.
• 19-gadnieks uzdod sevi par 10 gadus vecāku mākslas speciālistu un kļūst neklātienes privātskolā par mākslas pasniedzēju. Viņam ļoti iepatīkas kādas skolnieces – mūķenes darbi, viņš tos vēstulē slavē, cenšas iepazīties, bet atbildes vietā mūķenes priekšniecība šīs studijas pārtrauc. Pēc tam jauneklis darbu pamet.
• Divas sievietes iedzer un tērgā. Pa laikam parādās mazā meitiņa (vienai no dāmām) kopā ar savu iedomu draugu. Pēcāk māte saniknojas uz meitu un tad atkal par to pārdzīvo.

Tā kā pieķēros pie šīs grāmatas aprakstīšanas, nodomāju, ka derētu arī pārlaist acis priekšvārdam. Tas ir pat interesantāks par vienu otru stāstu, tiesa, to hronoloģiski labāk vajadzētu lasīt kā pēcvārdu. Citāts:

Ja tava garīgā dzīve nav kārtībā, ja tu nevari atrast sevi, pierast pie garlaicīga un varbūt pat negodīga darba, ja esi ar kaut ko neapmierināts, par kaut ko šaubies – neraizējies! Ir vesela armija ļaužu, daži pat ar medicīnisko izglītību, kuri – par krietnu atlīdzību! – iztīrīs un uzkops tavu dvēseli tāpat, kā tīra dārzu vai garāžu. Viņi iemācīs tevi “iecietīgi” izturēties pret to, kas tev pretīgs, palīdzēs “pielāgoties” dzīvei – vārdu sakot, izveidos no tevis pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kurš spējīgs samierināties gan ar kukuļu ņemšanu kantorī, gan ar rasistu ālēšanos un pat ar nemīlamu sievu.

Varētu domāt, ka PSRS nemaz neņēma kukuļus, krievu šovinisma nebija un visas sievas tika mīlētas, garīgās aprūpes speciālisti nebija vajadzīgi un visi sabiedrības locekļi bija pilnvērtīgi. Par pārējo priekšvārdu – apbrīnoju, kādas tikai cildenas īpašības tā autore nav spējusi saskatīt stāstu varoņos, nejauši piemirstot viņu trūkumus.

Subjektīvais baudījums man sanāca gandrīz labi, tas ir, 6/10. Bet nevajadzētu tāpēc nodomāt, ka man grāmata šķiet ne pārāk laba. Domāju, ka padsmitnieka gados mans baudījums varētu būtu 9/10.