Grāmata – Stouners

Džona Viljamsa Stouners mani piesaistīja ar savu īso aprakstu, kuru biju manījis dažādos blogos. Brīvi interpretējot – vienkārša cilvēka vienkāršā dzīve.

Man šķita, ka grāmata man varētu ļoti patikt. Citēšu Alvi Hermani:

Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija.

 

Darbs pirmoreiz publicēts ASV 1965. gadā. Tika pārdoti nepilni divi tūkstoši eksemplāru. Grāmata tika izdota atkārtoti 1998., 2003. un vēlākos gados, kļūstot aizvien populārākai. Darba galvenā varoņa un tā autora dzīvēs saskatāmas līdzības.

Katram cilvēkam dzīvē ir daži īpaši notikumi, pagrieziena punkti, mikrodrāmas, kas kalpo par viņa personīgā dzīves stāsta (kā literāras vienības) pamatu. Stouners nav nekāds izņēmums un visi viņa īpašie dzīves notikumi lasītājam jau ir zināmi, ja pirms lasīšanas viņš pārlaiž acis grāmatas otrajam vākam.

Grāmatas galvenais varonis Viljams Stouners ir neticami vienkāršs cilvēks. Savās jūtās un izpausmēs viņš brīžiem uzvedas līdzīgi autistam, bet tā kā viņš veido karjeru kā pasniedzējs, tad jādomā par Aspergera sindromu. Kaut gan pasniedzējs ar Aspergera sindromu ir diezgan savdabīgs salikums.

Otra nozīmīgākā persona grāmatā ir Viljama sieva Edīte. Viņai autismam raksturīgie personības traucējumi ir krietni izteiktāki nekā Viljamam. Edītes attiecības ar citiem cilvēkiem šķiet mazliet normālākas, bet tās grāmatā netika īpaši atklātas.

Viņu meitas personība aptuveni izsakāma ar Pitagora teorēmas palīdzību, tas ir, kvadrātsakne no Viljama personības kvadrāta un Edītes personības kvadrāta summas. Saprast lāgā nevar, bet normāla nav arī viņa.

Es nespēju saskatīt Viljamā Stounerā un viņa dzīves gājumā parastu cilvēku. Varbūt vienkāršu, bet noteikti ne parastu. Vai nu autors apzināti bija iecerējis rakstīt par divu cilvēku attiecībām ar autisma traucējumiem, vai arī viņš nav pratis atklāt Viljama normālo pusi. Ja autors būtu rakstījis pirmajā personā, no Viljama Stounera skatījuma, viņa personību varētu atklāt efektīvāk.

Esmu lasījis, ka Stounera personība, nespēja pieņemt lēmumu ir kaitinoša. Man personīgi tā nebija, jo uztvēru Stouneru kā nedaudz slimu cilvēku. Un lēmumus viņš pieņem! Tiesa, saprast tos ir grūti. Cilvēki nemēdz dzīvot bez jēgas. Katram ir kāda lieta, par kuru viņš iedegas vairāk. Stouneram tā it kā būtu literatūra un skolotāja darbs, bet lielāko daļu grāmatas šķiet, ka viņam darbs ir tikai tāds eskeipisms, iespēja aizbēgt no ikdienas problēmām. Man nekļuva skaidrs, kā galvenais varonis redz pats savu dzīvi un ko vispār grib ar to iesākt.

Citādi darbs ir samērā labs. Aprakstītā vide ir ļoti reāla. Izlasīju dažās dienās. Cerēju uz kādu pozitīvu pārsteigumu, bet šajā ziņā drusku vīlos. Ja nebūtu izlasījis otro grāmatas vāku, lasīt būtu bijis daudz interesantāk. Neskatoties uz trūkumiem, domāju, ka šo darbu atcerēšos vēl ilgi. Subjektīvais baudījums 7/10.

1 thought on “Grāmata – Stouners

Ir ko piebilst?