Grāmata – Sōla

Jums nemēdz gadīties, ka paņemiet lasīt grāmatu un rodas sajūta, ka esiet to kādreiz lasījis, tikai neko skaidri neatcerieties? Man tagad ir. Acīmredzot, pirms vairākiem gadiem biju Gunara Janovska Sōlu izlasījis elektroniskā formātā un nekas daudz prātā nebija aizķēries. Nu es lasīju mazliet lēnāk, cenšoties iedziļināties un izbaudīt.

Galvenais varonis ir trimdas latvietis vārdā Arturs. Kādu laiciņu pēc otrā pasaules kara viņš kā viesstrādnieks nonāk Anglijā, nelielajā Sōlas salā. Tur viņš iepazīstas ar dažiem vietējiem, kā arī citiem viesstrādniekiem, tai skaitā kolorītu igauni. Sirdi plēš pušu ilgas pēc Latvijas. Nekas daudz apkārt nenotiek, ir zināmā mērā garlaicīgi, tomēr Arturs pamanās uzzināt dažādus sirdslietu noslēpumus.

Par Latviju autors raksta izjusti, skaisti un skumji. Ja ņem vērā rindkopas, kurās Arturs angļu pulkvedim stāsta ka krievi ciena tikai dūri, nevis diplomātiju, tad romāns ir arī sasodīti mūsdienīgs.

Mani ne īpaši pārliecināja pārējie grāmatas tēli un viņu attiecības ar Arturu. Puisis, kuru salā sākumā uzņem sasodīti vēsi un pats ar nav nekāds draudzīgais, nesaprotamu iemeslu dēļ līdzcilvēkiem vienam pēc otra iepatīkas. Nevar saprast, kas tur slēpjas – iekšējs skaistums, maģija vai kas cits.

Nevaru teikt, ka man Sōla šķiet izcila literatūra, bet slikta tā arī nepavisam nav. Biju gan gaidījis mazliet vairāk. Subjektīvais baudījums 6/10.

1 thought on “Grāmata – Sōla

  1. Lasīju vidusskolas laikā un atceros, ka reāli krita uz nerviem Janovska “pareizums”, savu uzskatu pasniegšana par vienīgajiem pareizajiem un attieksme: “es viens gudrs, visi citi muļķi”. Sižetiski nebija ne vainas.

Ir ko piebilst?