Bērnībā man šķita, ka visas latviski pieejamās Lindgrēnes grāmatas esmu izlasījis. Par vasarnieku eksistenci nemaz nenojautu. Tā kā Astrida Lindgrēne atmiņā palikusi kā cilvēks, kurš tiešām prot rakstīt, tad nolēmu – labāk vēlāk nekā nekad un ķēros klāt.
Grāmatas centrā ir Melkersonu ģimene – tēvs, trīs dēli un deviņpadsmitgadīga meita, kas brāļiem faktiski ir mātes vietā. Nozīmīgi ir arī citi tēli – Sālsvārnas salas vietējie iedzīvotāji.
Kādam no Melkersoniem allaž kaut kas atgadās. Ģimenes tēvs nav no veiklākajiem un apdomīgākajiem cilvēkiem pasaulē, varbūt tieši tāpēc viņš visiem patīk. Arī vasarnīcas noīrēšana uz gadu, pat neredzot pašu ēku, ir spontāns lēmums. Vasarnīca ir visai nolaista, tomēr šķiet simpātiska. Vasarnieki ķeras pie darba, iepazīstas ar bezgala lādzīgajiem kaimiņiem un seko piedzīvojumi – aizraujošāki un šausminošāki cits par citu. Jo tuvāk beigām, jo grūtāk iedomāties, ka var būt arī vēl trakāk.
Lasīju lēni un ar baudu. Man nešķita, ka grāmata mani varētu pārsteigt, tomēr tā bija. Tēva un viņa meitas personāžu līdziniekus Lindgrēnes darbos neatceros redzējis. Pārējais gan kā ierasts. Lindgrēnes radītajā salā valda ļoti pozitīva atmosfēra. Cilvēki pārsvarā ir pārlieku jauki, kas bērnu grāmatai zināmā mērā piestāv. Kopējā darba struktūra paredzama un piedzīvojumiem atrisinājums nojaušams jau pašā sākumā.
Es nespēju pateikt, vai bērnībā man šī grāmata patiktu tāpat kā Pepija, Karlsons vai Trokšņu ciema bērni. Droši vien nē, bet Ronju, Mio un Brāļus Lauvassirdis tā noteikti pārspētu.
Tagad man – pieaugušam cilvēkam sapņainā Lindgrēnes pasaule šķiet ne tikai naiva, bet arī mazliet mulsinoša. Pieaugušam cilvēkam tik talantīgi izdomāt un aprakstīt ar pozitīvismu piesātinātu minipasauli nav nemaz tik vienkārši. Mūsdienu pasaulē mēs ar katru dienu aizvien vairāk attālināmies no tāda naiva ideālisma. Tas nevar tā notikt bezgalīgi, bet šobrīd nespēju iedomāties, kā izskatīsies beigas.
Subjektīvais baudījums 8/10.
Mana atsauksme:
https://ritvars.wordpress.com/2014/12/24/mes-salsvarnas-salas-vasarnieki/
Super grāmata. Joprojām ik pa laikam pārlasu.
Sālsvārnas salas vasarnieki protams, ir izcila. Pie tam – man kā ornitologam, kas savulaik ir mācījies arī zviedru valodu, šķiet, ka Lindgrēne ir mazliet paspēlējusies ar salas nosaukumu – “salskrake” zviedriski ir mazā gaura – “Mazās gauras” sala jūrā ir tikpat ticams nosaukums kā “Sālsvārnas” – “saltkråka”.
Savukārt par Lindgrēnes grāmatām – man Ronja stāv pāri visām, jo Karlsons un Pepija ir tik ārprātīgi ačgārni, kaut arī smieklīgi, bet Ronja ir īsta. Un “Brāļi lauvassirdis” ir tik skaudri un ar tādu zemtekstu. Apbrīnojami uzrakstīti.