Grāmata – Rainis – derīgais un nederīgais

Pēc Jāņa Kalniņa Ausekļa izlasīšanas sapratu, ka vajag ķerties klāt arī Rainim. Jo gan jau tas būs ne mazāk interesants. Tā nu atzīmēju grāmatu savā lasāmo grāmatu sarakstā. Kad dzīvesbiedrene bibliotēkā meklēja līdzi ņemamo literatūru, viņa paņēma arī Raini – derīgo un nederīgo. Pag, es teicu, tā taču nav tā grāmata, kuru es biju atzīmējis! Bet vai tad tāpēc to nest atpakaļ uz bibliotēku nelasītu?

Rainis – derīgais un nederīgais ir grāmata par Jāņa Kalniņa grāmatu Rainis. To pašu, kuru vēlējos izlasīt (un kurā, starp citu, esmu jau mazliet vairāk nekā pusē). Rainis iznāca 1977. gadā un divus gadus tika malts cenzūras dzirnavās. Tad nu Valdis Bajārs 1996. gadā palūdzis Jānim Kalniņam uzrakstīt, kādas grūtības savulaik bijušas ar grāmatu Rainis. Jānis Kalniņš sākotnēji vēlējies atteikties. Nav taču ne mazākā prieka atcerēties divdesmit gadus vecus notikumus, kuri sagādājuši nepatiku un mocības. Tomēr Valdim Bajāram Kalniņu izdevies pārliecināt, pajautājot – bet kā jūs grāmatu par Raini rakstītu šodien? Droši vien citādi?

Tālāk autors apraksta, kā uzrunāts rakstīt grāmatu par Raini. Par pašu rakstīšanas procesu Kalniņš gandrīz neko nav rakstījis, bet daudz citējis savu tā laika dienasgrāmatu, kurā aprakstītas sajūtas, saskaroties ar cenzūras iejaukšanos. Tālāk autors apraksta, kas cenzūrai nav paticis un kas atstāts malā. Vairāk ir varbūt par pašu Raini un Aspaziju nekā grāmatu. Un bija interesanti. Raiņa biogrāfija man jau aptuveni bija zināma un ar to arī pietika. Man netraucēja fakts, ka grāmatu neesmu lasījis.

Kalniņš apskatījis dažnedažādus jautājumus. Par Raini un viņa attiecībām ar Pēteri Stučku. Par Raiņa ārkārtīgi pieticīgajiem sadzīves apstākļiem Latvijas laikā. Par Raiņa dzimtenes mīlestību, attiecībām ar Olgu Klīgeri un konfliktu ar partiju. Jāatzīst, ka par partiju lasīt bija visgarlaicīgāk. Aprakstītas arī Raiņa konfliktu izpausmes viņa daiļradē.

Noslēgumā autors runā par tautas tiesībām. Zemāk lasāmais citāts tapis pirms 21 gada, bet neko nav zaudējis no savas aktualitātes.

Ir taču skaidri redzams, ka mūsu republikā, – un arī ārpus tās robežām – ir spēki, kas, klaigājot par cilvēktiesībām, cenšas iznīcināt latviešu tautu. Un tas notiek mūsdienu Eiropā 20. gadsimteņa beigās, gaišā dienas laikā!

Ja rakstītu romānu par Raini, kāds būtu tā virsuzdevums? Biju stipri pārsteigts, kad nācās atzīt: tas pats, kas pirms ceturtdaļgadsimta uzrakstītajam, – būt Latvijai, būt latviešu tautai! Tāpēc, ka joprojām dzīvojam situācijā, kad pastāv lielā asumā latviešu iznīcināšanas briesmas, tautu noslīcinot no āra jau iepriekš iepludināto svešzemnieku tūkstošos.

Pats nožēlojamākais, ka šo latviešu tautas noslīcināšanas politiku iztapīgi atbalsta liela daļa Latvijas varasvīru. Latvieši. Vai dēvē sevi par latviešiem, kad tas ir izdevīgi politiskā veikalošanā.

Pagājušā gadsimtā Jēkaba baznīcā Rīgā bijis virsmācītājs Berkholcs, kas pārspriedis: latvietim, viņa valodai vajag zust. Žēl gan, bet tā notiek. Kāpēc? Tāpēc, ka latvietim pašam vairs nepatīkot būt latvietim. Ka latvietis necienot pats sevi.

Lai tā nenotiku, rakstīju romānu par Raini un, ja to darītu mūsu dienās, mana darba galvenais mērķis būtu tas pats.

Subjektīvais baudījums 9/10.

1 thought on “Grāmata – Rainis – derīgais un nederīgais”

  1. Pingback: Jānis Kalniņš. Rainis – Stacija

Ir ko piebilst?