Jāatzīst, ka mans priekšstats par psihoanalīzi bija samērā stereotipisks. Tas ir, atnāk pacients, atguļas kušetē un stāsta par bērnību. Vai tiešām tā notiek arī dzīvē, man nebija ne jausmas. Mazliet cerēju, ka Stīvena Grosa grāmata man viesīs kādu skaidrību. Esot starptautisks bestsellers, aprakstītas pavisam neticamas cilvēka izrīcības utt.
Izrādījās, ka Psihoanalītiķa piezīmes ir tāds kā īsiņu stāstu par pacientiem apkopojums. Kādā brīdī man sāka šķist, ka grāmata ir žurnāla sleju apkopojums. Varbūt tā arī ir, neesmu drošs. Kolīdz sāku stāstiņā iedziļināties, autors dažos teikumos savu (nekļūdīgo) redzējumu izskaidro un nodaļa beidzas. Tāpat arī nākošais un aiznākošais. Sapratu, ka tas nebūt nav tas, ko no grāmatas sagaidīju, tomēr pamazām pie šādas stāstījuma manieres pieradu. Uz beigām stāstiņi kļuva mazliet dramatiskāki, autora skaidrojums garāks un piesardzīgāks, līdz ar to arī lasīt kļuva interesantāk.
Atgriežoties pie mana priekšstata par psihoanalīzi, šķiet, ka tas bijis diezgan precīzs, vienīgi nebiju ņēmis vērā, ka liela nozīme pievērsta arī sapņu analīzei. Autors nevienā brīdī nav centies pastāstīt, ko tieši viņš dara un kāpēc. Ļoti žēl, ka tā. Jo man radās daudz jautājumu. Piemēram, kāpēc pacienti pie viņa nāk pat gadiem ilgi? Vai tas nav neefektīvs darbs no viņa puses? Kā ir ar kļūdīšanos? Vai autors, klausoties pacientā, visu laiku piedāvā savas interpretācijas par esošās situācijas pamatojumu pagātnē? Kas notiek, ja šāda interpretācija ir pareiza, un kas, ja nepareiza?
Tas vairs nav par grāmatu, bet autora psihoanalīzes darbs mani kaitināja. Man patīk izzināt cilvēkus. Reizēm es kādu uzklausu, cenšos palīdzēt. Bet tad man ir jāsaprot divas lietas. Ko uzklausāmais grib panākt? Kur ir viņa problēma? Bez tā palīdzēt reāli nav iespējams. Man neradās sajūta, ka S. Gross cenšas noskaidrot šos jautājumus un izvirzīt tos kā pamatu turpmākajam psihoanalīzes procesam. Šķiet, ka viņš cenšas strādāt ar pacientu pēc iespējas maigāk, kas prasa ļoti daudz laika (par kuru viņš saņem attiecīgu samaksu) un, manuprāt, bieži vien nav diez ko efektīvi. Tā ir tāda kā suņa astes ciršana pa gabaliņiem. Bieži cilvēkam vislabāk var palīdzēt, viņu bez žēlastības izgrūžot laukā no komforta zonas.
Diemžēl nostiprināju pārliecību, ka vārdi “starptautisks bestsellers” nozīmē tikai un vienīgi to, ka grāmatu labi pārdod. Neko neticamu vai sevišķi neparastu pacientu gaitās saskatīt neizdevās. Lielākā daļa gadījumu bija pat visai ikdienišķi. Man nav žēl laika, kuru esmu veltījis grāmatas izlasīšanai, bet ieguvis īsti neko nejūtos. Iespējams, grāmatu būtu interesantāk lasīt cilvēkiem, kuri par psiholoģiju un psihoanalīzi agrāk īpaši nav interesējušies.
Pingback: Grāmata – Dzīvnieku dvēseles dzīve – Stacija