Skip to content

Grāmata – Pirmā reize. Daina Tabūna

Nolēmu dot iespēju šai salīdzinoši svaigajai latviešu literatūrai sevi pozitīvi pārsteigt. Tas gan tā īsti neizdevās.

Grāmata sastāv no astoņiem stāstiem it kā hronoloģiskā secībā. Pirmo stāsta pavisam maza meitene, tad mazliet lielāka, tad vēl lielāka un tā tālāk. Stāsti ir diezgan labi, varbūt nav ļoti aizraujoši, bet lasīt var. Katrs no tiem ir par kādu ārēji parastu, bet galvenās varones dzīvē neparastu notikumu, attiecībām vai cilvēku.

Mani samulsināja fakts, ka pirmajā stāstā meitene ļoti grib vecāku brāli, kura viņai nav, otrajā viņai ir vecāks brālis, bet trešajā jau māsa. Visādi citādi galvenā stāstu varone šķiet viena un tā pati persona. Šī “īpatnība” man nolaupīja ticamības momentu. Pēc tam regulāri sevi pieķēru pie domas “arī šī vieta stāsta izskatās safantazēta”. Varbūt, ja būtu kādi spraigi vai neparasti notikumi, man tādas domas neienāktu prātā.

Droši vien lasītājām – meitenēm ir vieglāk asociēties ar galveno varoni un tāpēc šai vairāk vajadzētu būt tādai jaunu sieviešu literatūrai.
Subjektīvais baudījums 6/10.

5 thoughts on “Grāmata – Pirmā reize. Daina Tabūna”

  1. Izlasot aprakstu jāsecina, ka lasītājs pats sev izdomājis nosacījumu, ka visi stāsti ir par vienu un to pašu personu turklāt ir +/- dokumentāli, un kad tā izrādījās nepatiesība, tad lasītājs grāmatā vīlās. Hmm..

    1. Izlasot komentāru, jāsecina, ka komentētājs sagaidīja tekstu atbilstošu savām gaidām un nosacījumiem, bet, kad tā izrādījās nepatiesība, komentētājs aprakstā vīlās. 🙂

      1. izlasot komentāra komentāru kļuva skaidrs, ka konsenss panākts netiks.
        Taču jā, es grāmatai dotu vairāk kā seši, varbūt kādu astotnieku, bet katram savs.

        1. Es nesapratu, kas tieši no manis rakstītā nav skaidrs. Citādi būtu atbildējis pēc būtības.

          Man lielos vilcienos ir vienalga, vai grāmata ir dokumentāla, vai tas ir stāstu krājums, romāns vai zinātnisks traktāts. Bet es to gribu saprast un vēlams mazliet ātrāk par kādu ceturto stāstu. To gaidot, man drusku zuda pacietība. Protams, šis moments ir dziļi subjektīvs. Tieši tāpat kā piešķirtā atzīme raksturo personīgo, subjektīvo baudījumu nevis kādu absolūtu lielumu. Es nebūtu godīgs pret sevi, ja liktu augstāku atzīmi, bet ļoti labi saprotu, ka citiem lasītājiem tur būs citas “atzīmes”.

          1. Skaidrs ir viss, bet izlasot aprakstu es secināju, ka vilšanās moments bija kautkamā, kas ir bijis tevis pieņemts, ne autora solīts.
            Zemi vērtējumi ir labi, blogerim, kurš nav spējīgs ik pa reizei ielikt arī kādai grāmatai zemu atzīmi uzticēties nevar.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *