Grāmata – Pansija pilī

Gadījās tā, ka vajadzēja gan atdot grāmatu bibliotēkā, gan ļoti steigties. Tāpēc izvēlēties nācās uz ātru roku un izvēle krita par labu Anšlava Eglīša “Pansija pilī”.

Pirmā grāmatu sāka lasīt dzīvesbiedrene. Lasīja cītīgi un bieži. No tā nopratu, ka droši vien laba.

Biju domājis, ka tā ir daiļliteratūra, bet nē, tie ir nelieli stāstiņi par laika posmu autora jaunībā. Vienojošais faktors stāstos ir nevis autora personība, bet gan veca, liela pusmuiža. Eglīšu ģimene pie tās tika laikā, kad Latvijas brīvvalstī dalīja zemi. Kā īpašums tas bijis gaužām nepraktisks. Neērts transports, apstrādājamas zemes pārlieku maz, milzīga, pusizlaupīta ēka sliktā stāvoklī. Turklāt vēl ar īrniekiem. Eglīša tēvs Viktors bijis humāns un īrniekus nav dzinis prom. Tiesa, maksāt tie nav bijuši spējīgi un arī kā darba spēks bijis gaužām nepraktisks. Jaunie īpašnieki kādu laiku nezina, ko ar jauno īpašumu iesākt. Visbeidzot pēc kalpones Anniņas ieteikuma Eglīši atver pansiju. Ar to nemaz neiet gludi. Apkalpojošais personāls – slinkie, nevarīgie īrnieki slikti tiek galā ar saviem pienākumiem. Turklāt Inciems atrodas pārāk nomaļus no pārējās civilizācijas un arī ēka ir pārāk sliktā stāvoklī. Tomēr daži viesi parādās, reizēm atbrauc arī ciemiņi. Visus šos cilvēkus un pansijas nebūšanas Eglītis lasītājam prasmīgi attēlo.

No paša sākuma es lielā sajūsmā nebiju. Bet, jo tālāk tiku, jo interesantāk kļuva. Beigās jau biju pavisam aizrāvies. Arī noslēdzas grāmata pilnīgi likumsakarīgi un citādākas beigas tai nemaz nevarētu būt.

Liela nozīme ir autora dzīvespriecīgajam izteiksmes veidam. Es nevaru nosaukt vēl kādu tikpat optimisku latviešu rakstnieku. Bieži var pasmieties vai vismaz pasmaidīt par notikumiem pansijā. Un, lai arī ne viss, aprakstītais ir priecīgs, autors arī uz likstām pratis paskatīties ar gaišumu.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Ir ko piebilst?