Biju lasījis par šo Alesandro Bariko grāmatu vairākas jūsmīgas atsauksmes un atzīmējis to savā lasāmo grāmatu sarakstiņā. Kad ieraudzīju to bibliotēkā, nopriecājos un paņēmu.
Grāmata ir par rakstnieku vārdā Džespers Gvins, kurš apņēmies vairs nerakstīt grāmatas. Viņa lēmums šķiet impulsīvs un nepārdomāts. Tā arī ir, jo savā “nerakstīšanas periodā” viņš sacer stāstiņus galvā. Tad viņš iedvesmojas no kādas gleznas un nolemj turpmāk rakstīt portretus. Kas tas ir un ko tas nozīmē – tā arī ir galvenā grāmatas intriga, kas tiek atklāta vien pašās beigās. No sākuma to nezinā arī pats Gvins, bet ir ļoti rūpīgi un pārdomāti sagatavojies portretēšanas procesam. Sarežģīti ir gan tikt pie pirmā modeļa, gan radīt pirmo portretu. Pēc tam, kad tas izdodas, Gvins kļūst par tādu kā profesionāli. Tad rodas sarežģījumi un viss pajūk. Bet par to jālasa pašiem.
Godīgi sakot, biju no šīs grāmatas gaidījis vairāk. Ja no sākuma darbs šķita intelektuāli smalks, tad apmēram no vidus šķita, ka autors savu uzņemto kursu vairs nav spējis noturēt. Veikta stāstnieka personas nomaiņa. Es kā lasītājs sagaidīju, ka kādā brīdī atgriezīsies Džespers Gvins, bet tā nenotika. Ar šo paņēmienu autors izvairījies no lēruma sarežģītu problēmu apraksta. Ir vieglāk aprakstīt, kā divas sievietes apspriež Džespera Gvina grūti saprotamās izdarības nekā atklāt viņa pārdzīvojumus un motivāciju tieši un precīzi.
Lasīt var, it kā nav arī slikti, bet neko pārāk daudz no grāmatas gaidīt nevajadzētu. Ja es pirms tam nebūtu lasījis tās pozitīvās atsauksmes, varbūt man grāmata patiktu vairāk. Bet vairāk par “gandrīz labi” man nesanāk. Tātad subjektīvais baudījums 6/10.
Es arī iestrēgu vidū.