Grāmata – Ko lai dara, tādi laiki

Kaspara Pūces pirmā grāmata bija tik veiksmīga, ka noteikti vēlējos iepazīties arī ar otro. Nevar teikt, ka otrā nebūtu veiksmīga, bet tā nepavisam nav līdzīga pirmajai. Ja Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā bija hronoloģisks bērnības gaitu apraksts, tad Ko lai dara, tādi laiki ir dažādu anekdotisku stāstu apkopojums. Pārsvarā tie ir par teātri un paša autora piedzīvoto. Tomēr netrūkst stāstiņu, kuros galvenie varoņi ir citi cilvēki un daži ir pat par armiju. Stāstu kārtībā nav nekādas hronoloģijas, par ko mazliet žēl, jo būtu interesantāk lasīt. Pārsvārā stāstiņi šķita vismaz nedaudz smieklīgi. Īpaši ilgi manā atmiņā tie gan neuzkavēsies.

Nemaz jau nav slikti tie stāstiņi. Var arī saprast, ka autoram par savu pieaugušā dzīvi negribas būt tikpat atklātam kā par bērnību. No vienas puses – tas, ka gaidīju ko līdzīgu Pūcesbērnam, ir mana problēma, bet no otras – uz grāmatas otrā vāka ir atsauce uz pirmo grāmatu un nekur nav teikts, ka šis ir (tikai) anekdotisku stāstiņu apkopojums.

Subjektīvais baudījums 7/10.