Par Jāņa Joņeva Jelgava 94 biju redzējis tikai ļoti labas atsauksmes. Tāpēc biju apņēmies to izlasīt pie pirmās izdevības.
Sagadījās, ka pirms manis to sāka lasīt dzīvesbiedrene un ievēroju, ka viņa ar grāmatu ir diezgan aizrāvusies. Mēs vien otram lasīšanas prieku nemēdzam maitekļot, tāpēc ar sarunām par grāmatu pirms lasīšanas neuzmācos. Tāpat jau nopratu, ka patīk un tas bija diezgan drošs rādītājs, ka patiks arī man. Es tikai nezināju, ka tik ļoti.
Grāmata ir par padsmitnieku, kurš pēc Kurta Kobeina nāves atklāj Nirvanu, pēc tam metālu ar tā daudzajiem paveidiem. Viņam ir arī domu biedri, tādi paši nesaprasti dīvaiņi kā viņš. Viņi nemaz negrib būt saprasti. Viņi ir autsaideri, viņu patvērums ir mūzikā, kuru citi nesaprot. Naudas ieejas vai sabiedriskā transporta biļetēm neatliek, jo tad nesanāks alkoholam. Un kā gan bez meitenēm, bandītiem, kautiņiem un mūzikas?
Pats sākums man diez ko nepatika. Puisītis iet pa sētu, piepeši viņam uzbrūk, notiek brīnums paralēlajā pasaulē un viņš tiek bariņā uzņemts kā savējais. Nodomāju, ka tādā garā droši vien būs visa grāmata un tas mani nepavisam neiejūsmināja. Par laimi, turpmākajā grāmatā līdzīgu momentu bija ļoti maz. Jo būtībā tā ir ļoti īsta grāmata. Tajā viss ir reāls, kā no dzīves norakstīts. Gan brīžiem viegli neticamie notikumi, gan mūzika, gan cilvēki. Nekas nav pārlieku vienkāršots, vai lieki izskaistināts. Tur ir pati dzīve visā tās neparedzamībā, krāšņumā un neglītumā. Mani netraucēja, ka nezinu ne ceturto daļu no visām nosauktajām grupām un ka metālistu kultūru nekad neesmu iepazinis. Tā ir tik patiesi aprakstīta, ka kļūst saprotama arī man. Stāstu pamatā veido nevis piedzīvojumu apraksti, bet galvenā varoņa izdzīvošana cauri dažādajiem notikumiem viņa dzīvē. Bez viņa skatījuma uz notikumiem nebūtu grāmatas. Grāmatas nobeigums bija nojaušams un tajā pašā laikā pārsteidzošs ar savu loģiskumu un likumsakarību. Manuprāt, citādāks tas nemaz nevarēja būt.
Apbrīnojama sava laika liecība.
Subjektīvais baudījums 9,5/10.