Pētera Vollēbena Dzīvnieku dvēseles dzīve būtu ierindojama populārzinātnisko grāmatu plauktā. Pret šo žanru es izturos ar sevišķu piesardzību. Tad man liekas, ka atkal sastapšos ar “zinātnieki atklājuši” un tālāk sekos nepierādīts, muļķīgs apgalvojums klikšķu ķeršanas vietņu ierastajās tradīcijās. Bet biju manījis labas atsauksmes par autora pirmo grāmatu Koku slepenā dzīve un nolēmu uz kādu no viņa darbiem palūkoties. Ja ne šīs atsauksmes, pieļauju, ka uz vākiem rakstītie “Bestsellera (..) autors”, “Pārsteidzošs ieskats”, “(..) guvusi sensacionālus panākumus visā pasaulē” mani no lasīšanas būtu atturējuši.
Grāmatā ir pārdesmit nodaļas, kurās aprakstīta dzīvnieku cilvēcīga izturēšanās. Piemēram, kā sīļi apzog cits citu, kā kraukļi sauc viens otru vārdos, kā stirnas pacieš sliktu laiku, kurš tām līdzīgi cilvēkiem nepatīk un tā tālāk.
Autors nav fanātiķis un necenšas par varītēm pierādīt savu taisnību. Tomēr nav arī tā, ka viņš uz aplūkojamo jautājumu raudzītos no pilnīgi neitrālas pozīcijas. Šis aspekts mani darīja piesardzīgu un lasīšanas sākumā biju noskaņojies ļoti skeptiski. Šķita, ka būs kas līdzīgs seklajām Psihoanalītiķa piezīmēm, bet tā nebija. Nevaru teikt, ka tuvāk beigām sāku grāmatā rakstīto uztvert nekritiski, bet manas bažas ne brīdi neguva apstiprinājumu.
Grāmatā pausts (un es tam piekrītu), ka dzīvnieku jūtas ir diezgan grūti apšaubīt, jo dažādu pazīmju par tām ir pārāk daudz. Tomēr atzīt, ka tādas pastāv, ir ļoti neērti.
Jaunākie zinātniskie atklājumi dzīvnieku mīļotājiem nav nekāds pārsteigums; bieži tie tikai nostiprina pārliecību, ka attiecībā uz dzīvniekiem jāuzticas savām izjūtām.
Man ir klusa nojauta, ka pārāk stiprā dzīvnieku emociju noliegšana vienmēr ir mazliet saistīta ar bailēm, ka cilvēks varētu zaudēt savu īpašo stāvokli. Vēl ļaunāk: dzīvnieku izmantošana kļūtu ievērojami apgrūtināta, ja prieku par maltīti vai ādas jaku katru reizi nomāktu morālas pārdomas. Tikai iedomājieties par jūtīgām cūkām, kas apmāca savus bērnus sniegt palīdzību, kad dzemdēs viņu bērni; atpazīst savu vārdu; sekmīgi veic spoguļa testu, – tad taču pārņem šausmas, uzzinot, ka Eiropas Savienībā vien gadā tiek nokauti 250 miljoni šo dzīvnieku!
Par grāmatā minētajiem faktiem runājot, daudzus gan zināju, gan nezināju. Neesmu biologs un droši vien nekad arī nebūšu, bet mani interesē dzīvnieki. Man šķiet, ka cilvēks tāds pats lopiņš kā zvēri vien ir, tikai ar attīstītu domāšanu. Diezgan tizls un dzīvei maz piemērots, tomēr, sadarbojoties ar citiem sugas brāļiem, masveidā izplatījies pa visu pasauli, neiedomājami uzkundzējies citām sugām un aiz pārlieku labas dzīves pa laikam iet sviestā. Kādā brīdī cilvēki kā tādi baciļi būs savairojušies tik daudz, ka notiks ekoloģiska katastrofa, bet, cerams, es un mani bērni to nepiedzīvos.
Daļa no minētajiem faktiem ātri aizmirsīsies, bet, kā rakstījis autors, mana pārliecība, ka dzīvnieku jūtas pastāv, ir nostiprinājusies. Iesaku grāmatu lasīt arī citiem, gan jau kaut ko jaunu izdosies uzzināt! Subjektīvais baudījums 8/10.
Būtu interesanti iepazīties arī ar kāda biologa atsauksmi par grāmatu.
Pingback: Grāmata – Koku slepenā dzīve – Stacija