Līdz šim Džeks Londons bija šad tad dzirdēts. Man šķita, ka viņš ir izslavēts klasiķis. Attiecīgi diez vai es varētu īpaši vilties viņa rakstītajā, tāpēc uz labu laimi paņēmu kādu no viņa kopotajiem rakstiem.
Tomēr brīdī, kad rakstu šīs rindas, esmu ticis grāmatai mazliet tālāk par pusi un sapratis, ka lasīt tālāk būtu bezjēdzīga laika tērēšana.
Šajā sējumā ir Ceļojums ar Snarku, kā arī 20 stāsti.
Vispār es ilgi nevarēju saprast, kas ir Ceļojums ar Snarku. Šķita, ka tas ir kāds dīvains garstāsts, bet kaut kādā ziņā tik ļoti neveikls, ka… Nē, tas nevarēja būt stāsts. Vai tiešām īstenība?
Šķita, ka darba autors par paraugu izvēlējies Dž. K. Džeroma Trīs vīrus laivā. Londons laikam gribējis līdzīgi – reizē nopietni un humoristiski aprakstīt piedzīvojumus, tikai atšķirībā no vīriem laivā nekas labs viņam nav sanācis.
Ilgi savu neziņu nespēju izturēt. Ķēros pie vikipēdijas un noskaidroju, ka stāsts ir dokumentāls. Vēl, cik varēju noprast, autors, naudas vajadzības spiests, aprakstījis savus piedzīvojumus žurnāliem. Tas daudz ko izskaidro. Notiekošajam brīžiem grūti saprast kontekstu, acīmredzot, to sniedzis žurnāls rakstu ievadā vai kur citur. Autors ar savu nesmieklīgo humoru aizrāvies tik ļoti, ka notikumi palikuši otrā plānā. Šķiet, ka cilvēks drukājis, neko nepārlasot, un diez ko nedomājot par sava darba kvalitāti. Vidusmēra blogeris savus ceļojumu iespaidus apraksta daudz sakarīgāk un kvalitatīvāk.
Izmocīju līdz galam un ķēros pie stāstiem. Tiem taču vajadzēja būt labākiem. Bet nē. Varoņi tādi kā neizstrādāti, galvenais akcents likts uz visai paredzamo sižetu. Te atkal daudz ko izskaidro vikipēdija.
He saw his writing as a business, his ticket out of poverty, and, he hoped, a means of beating the wealthy at their own game.
Esmu pārliecināts, ka, mākslas darbs, kurš tapis ar galveno mērķi to pārdot, nekad nebūs īsta māksla.
Londonam veiksmīgi sakrita īso stāstu rakstnieka kajeras sākums ar jaunu iespiedtehnoloģiju rašanos. Tā rezultātā viņš ļoti ātri kļuva populārs. Sižetus, kā noprotams, autors mēdzis aizņemties no avīzēm vai kur citur. Lielas konkurences laikam nav bijis. No krievu valodas tulkots droši vien ne tikai savas slavas, bet arī simpātiju pret sociālismu dēļ.
Negribas ticēt, ka pārējie Londona darbi ir tikpat draņķīgi, bet kādu laiku neko no viņa daiļrades lasīt vairs negribēšu.
Nujā, ne viss viņam ir sanācis. Tā vietā ieteiktu Jūras Vilku, pēc kuras vismaz 10 filmas, tai skaitā PSRS, uzņemtas. Labs īsais stāsts ir Gabals gaļas (angliski A Piece of Steak).
Vēl no viņa darbiem par Aļasku vairāki ir visai izdevušies.
Paldies par ieteikumiem!
Es esmu izlasījis divus – Dziļuma cilvēki un Džons Miežagrauds, kuri bija ļoti baudāmi 🙂
Jā, man jau šķita, ka tev te varētu būt kas piebilstams 🙂
Bet es zinu, ka ne visu no viņa varētu lasīt, jo esmu šķirstījis arī citus darbus Kopotajos rakstos. Nākamais, šķiet, būs Mārtins Īdens, kuru viņš pieminēja savā alkohola grāmatā, sakot, ka tā ir par viņa dzīvi.
Man Londons vienmēr asociējas ar Aļaskas stāstiem, kuri mēdz būt pat ļoti iespaidīgi. Klondaikas zelts, suņu pajūgi, vājprātīgs sals, cīņa par izdzīvošanu ik mirkli – nez vai kāds autors to visu ir labāk aprakstījis. Tev negadījās pareizie darbi.