Grāmata – Dievs 9.0

Kad izlasīju Didža Kukaiņa atsauksmi par šo grāmatu, mani tā ļoti ieinteresēja. Tikko biju izlasījis Beka un Kauena “Spiral Dynamics” un man ne īpaši patika, cik gari un sarežģīti tajā pasniegta spirālveida dinamikas teorija. Vēl mani ļoti interesēja, kā spirālveida dinamikas jēdzienus labāk iztulkot latviski. Pateicoties Zvaigzne ABC, man radās iespēja iepazīties ar “Dievs 9.0” tuvāk.

Par ko ir grāmata?

Grāmatā “Dievs 9.0” sniegts īss apziņas pakāpju teorijas pārskats. Katrs no apziņas līmeņiem tiek iztirzāts sīkāk ar Svēto rakstu palīdzību. Īsi tiek pieminētas garīgās attīstības līnijas, kuras mēģināts savilkt kopā ar apziņas līmeņiem. Tālāk lasītājs tiek iepazīstināts ar meditatīviem apziņas stāvokļiem. Aprakstītas trīs Dieva sejas. Visbeidzot tiek aprakstīts autoru skatījums uz apziņas pakāpju pārstāvju savstarpējo mijiedarbību un baznīcas nākotni.

Kā jau minēju, visvairāk mani interesēja, kā aprakstīta spirālveida dinamikas teorija. Tā raksturo, kā (nevis ko) cilvēki domā, turklāt neko nevēstī par Dievu.

Grāmatas ievadā (12. lpp.) tiek apgalvots, ka Greivss savos pētījumos esot konstatējis, ka dažādos līmeņos mainās priekšstati par Dievu. Ļoti gribēju redzēt atsauksmi, bet tās tur nav. Iespējams, Greivss neko vairāk par šo frāzi tā arī nav pateicis, vai arī tas bijis citā kontekstā vai pieļāvuma formā. Par to liek domāt teikums turpat tālāk (12. lpp.) “Līdz šim neviens teologs Greivsa pakāpju modeli nav pielāgojis Baznīcai un garīgumam.” Ja Greivss būtu jau šo lietu pētījis, tad teologiem nemaz nebūtu bijis jāķeras pie darba, vai ne?

Kopumā grāmatā ir daudz atsauču. Attiecībā uz Svētajiem rakstiem, šķiet, ir sasniegta absolūta precizitāte. Toties citur to vietām trūkst. Bija vēl pāris vietas bez jau minētās, par kurām šaubījos – vai tad nu tiešām Klērs Greivss tā ir teicis, bet bez atsauces neko pārbaudīt nevar.

Katrā līmeņa raksturojumā tiek sniegta īsa dažādu aspektu apcere. Tiek raksturots apskatāmā līmeņa pārstāvis kā cilvēks, sabiedrība kopumā, Dievs jeb priekšstats par to, Jēzus un Ticība.

Ar Jēzu tas vietām sanāk diezgan savdabīgi. Ir atrasti citāti no Bībeles, lai parādītu, ka, lūk, Jēzus taču arī bijis tāds pats kā šī līmeņa pārstāvji. Piemēram, sarkanais līmenis (cilvēks uzskata, ka galvenais dzīvē ir būt stiprākajam). Dieva izpratne šajā līmenī esot karojošs Dievs. Tad, lūk, Jēzus taču ņēma pletni rokās un padzina tirgotājus no tempļa (Jņ 2:13-17)! Interesanta interpretācija, bet, ņemot vērā citu citātu hronoloģiju, tie diez ko nesakrīt ar spirālveida dinamikas teorijas noteikto līmeņu pārejas secību. Līmeņi mainās nevis nejauši, bet gan noteiktā secībā: pēc zaļā tikai dzeltenais vai oranžais utt.

Lasot par augstākiem līmeņiem, patīkami izbrīnīja autoru piedāvātās Dieva un Jēzus interpretācijas. No baznīcā pazīstamā Dieva un Jēzus jēdzieniem mēs nonākam pie pārsteidzošām, bet loģiskām konstrukcijām “Dievs ir manī”, “Es un Dievs esam viens un tas pats” u.c. To lasot, man vairs nebija svarīgi, cik (ne-)precīzi interpretēta spirālveida dinamikas teorija. Grūti nepiekrist, ka baznīca pamatā atrodas zilajā līmenī, kā dēļ tā zaudē pievilcību to acīs, kuru pasaules uzskats kļuvis citādāks, komplicētāks. Grāmatas autori norāda, ka garīgā attīstība (pāreja uz augstāku spirālveida dinamikas teorijas līmeni) rada grūti atrisināmu konfliktu ar baznīcu. Bet kam tas vajadzīgs? Kurš no tā ir ieguvējs?

Oranžā līmeņa cilvēkiem Dievs vairs neatrodas baznīcā un nav personisks. Zaļā līmeņa cilvēkiem viņš ir mīlestība, visu cilvēku draugs un žēlsirdīgais, mātišķais Dievs. Kamēr tirkīza līmenī Dievs ir daļa no tevis un tu esi Dievs. Ja kristīgā baznīca spētu akceptēt šādu attieksmi pret Dievu un veicinātu to, kristietība (un visa kristīgā pasaule) piedzīvotu savu renesansi.

Interesants ir meditācijas stāvokļu (grāmatā – mistiskās iegremdēšanas stāvokļu) apraksts. Tam gan nav lielas saistības ar apziņas līmeņiem, tomēr rāda, uz ko iespējams tiekties meditācijas procesā.

Aprakstītas trīs Dieva sejas, kas būtībā ir trīs Dieva uztveres veidi; Dievs trešajā, otrajā un pirmajā personā. Un to raksta kristieši!

Visbeidzot autori norāda, ka kristīgajai baznīcai jau sen ir pienācis laiks iznākt no sava zilā līmeņa un piedāvāt savu vēsti arī citu līmeņu cilvēkiem viņiem pieņemamā veidā. Viņi pauž uzskatu, ka visām reliģijām būtu jātuvojas nevis jākaro vienai pret otru. Būtībā tā ir revolūcija kristīgajā baznīcā. Ja šis aicinājums piepildītos, tā būtu patiesa Labā vēsts.

 

Spirālveida dinamikas teorijas interpretācija

Ļoti bieži tiek pieminēts Kens Vilbers un uz viņa darbiem ir ļoti daudz atsauču. Pēc grāmatas izlasīšanas man radās aizdomas, ka autori varētu būt apguvuši spirālveida dinamikas teoriju no kādas vienkāršotas Vilbera teorijas interpretācijas nevis Beka, Kauena vai Greivsa grāmatām. Jo lietotā teorijas interpretācija ir visai savdabīga, lai neteiktu vairāk.

Jēdziens “apziņas pakāpe” nav ņemts no spirālveida dinamikas teorijas. Saprotu, ka jēdziens vMEME ir pārāk nesaprotams un grūti lietojams, bet “apziņas pakāpe” tomēr nav gluži tas pats, kas ģenētisku un/vai kulturālu vērtību kopa. Bet labi, lai tā būtu.

Ne Greivss, ne Spiral Dynamics autori Beks un Kauens teorijas līmeņus neapzīmēja ar skaitļiem. Viņi nevēlējās, lai cilvēki tos sāktu uztvert kā labāks-sliktāks. Tāpēc Greivss līmeņus apzīmēja ar burtu savienojumu, piemēram, E-R, bet Beks un Kauens tos apzīmēja ar krāsām. “Dievs 9.0” autori šo pieeju nerespektē. “9.0” grāmatas nosaukumā apzīmē augstākā līmeņa kārtas numuru. Vēl vairāk, tas tiek pielīdzināts operētājsistēmas devītajai versijai.

Šķiet, ka teologiem ir pavāja izpratne par programmatūras izstrādi (vai spirālveida dinamikas teoriju), jo nemēdz būt tā, ka programmu versijas 1.0, 2.0 un 3.0 ir vienlīdz labas versijām 7.0, 8.0 un 9.0. Turklāt nav iespējams strādāt operētājsistēmām 4.0 un 5.0 vienlaicīgi, kādai no tām nedaudz dominējot. Ir pazaudēts Greivsa teorijas princips, ka visi zemākie līmeņi joprojām ir mūsos pašos. Kopumā tā nav kritiska neprecizitāte, tomēr, manuprāt, gana nozīmīga.

Noteikt indivīda piederību noteiktam līmenim ir praktiski ļoti sarežģīts uzdevums, jo jāsaprot, kāpēc cilvēks domā un rīkojas tā, kā viņš to dara. Turklāt dažādos jautājumos viņš var būt atšķirīgos līmeņos, kuri turklāt parasti pārklājas viens ar otru. Savukārt grāmatas autori drošu roku dažādus slavenus cilvēkus un viņu sasniegumus klasificē pa apziņas pakāpēm.

Piemēram, Sokrats un Aristotelis esot attīstījuši oranžā pakāpes saprātīgo domāšanu. Kolizejs ar Panteonu esot oranžās pakāpes meistardarbi. Pieņemsim, ka autoriem tiešām ir pamats tā domāt. Dažas lappuses iepriekš viņi raksta, ka oranžās krāsas apziņa esot parādījusies aptuveni pirms 300 gadiem vai, autoruprāt, Eiropā 15./16. gs. mijā. Nav grūti sameklēt, ka Sokrāts dzimis 469.g.p.m.ē., Aristotelis – 384.g.p.m.ē. Kolizejs pabeigts 80. gadā, Panteons – 126. gadā.

Kopumā dīvainību attiecībā uz spirālveida dinamikas teoriju ir diezgan daudz, bet, manuprāt, nav vērts tās visas uzskaitīt.

Pēc izlasīšanas man radās iespaids, ka tā vietā, lai savus secinājumus un darbu bāzētu uz līmeņu pamata atšķirībām pasaules uztverē, grāmatas autori ir balstījušies uz katra līmeņa ārējo īpašību raksturojumu. It kā runa par to pašu, bet starpība liela, jo indivīdu ārējās izpausmes mēdz maldināt. Tās nepasaka KĀ cilvēks domā.

 

Kopsavilkums

Neskatoties uz saviem trūkumiem, grāmata nav slikta. Tās galvenais vēstījums ir par kristīgās baznīcas nākotni, par nepieciešamību tai mainīties līdzi citiem cilvēkiem saskaņā ar spirālveida dinamikas teoriju.

Grāmata ir īpaši ieteicama cilvēkiem, kuri savā ticībā sastapušies ar šķēršļiem. Tiem, kuriem gribētos ticēt stiprāk, bet dažādu iemeslu dēļ tas vairs neliekas iespējams.

Ja lasītājam ir vēlme apgūt spirālveida dinamikas teoriju dziļāk, tad šī grāmata nav ieteicama. Labāk ķerties pie angliskajām Spiral Dynamics vai The Never Ending Quest.