Antons Čehovs ir brīnišķīgu stāstu autors. To viņam ir ļoti daudz. Tāpēc, neskatoties uz to, ka pirms daudziem gadiem biju izlasījis viņa kopotos rakstus, nesen paņēmu vienu no viņa stāstu krājumiem palasīt vēlreiz. Šo to atcerējos, bet ne tik labi, lai man tas laupītu lasīšanas prieku.
Par Čehova daiļradi izteikties nav viegli, tāpēc jau laicīgi atvainojos, ka man neizdosies atklāt autora stāstu burvību tādā mērā, kā tas būtu pelnīts.
“Dāma ar sunīti” satur 15 stāstus. Lielākā daļa no tiem ir par mīlestību. Daļēji tieši tādēļ tie nav novecojuši. Nav sajūtas, ka tiek lasīta 110-140 gadus veca literatūra. Tik vien kā nav telefonu un automobiļu. Viņa varoņi mēdz būt gan gudri, gan dumjāki ļaudis, bet viņi nekad nav nesaprotami muļķīgi vai pat stulbi. Varoņu rīcībā vienmēr ir saskatāma loģika.
Šķiet, ka Antons Čehovs paņēmis kādu prototipu, identificējis viņa galveno problēmu un stāstā to apbrīnojami precīzi atklājis. Tas darīts maigi, ar mīlestību un tik iejūtīgi, ka lasītājam pat grūti nejust līdzi.
Lai būtu skaidrāks, ieskicēšu stāstu saturu.
- Cilvēks futlārī ir stāsts par sabiedrībā lāgā nepieņemtu īpatni. Viņam gandrīz izdevās apprecēties. Nesanāca paša neadekvātuma dēļ.
- Ērkšķogas ir par vīru, kurš par spīti grūtībām pārvācās no pilsētas uz laukiem, jo viņam to ļoti gribējās dzīvot laukos un ēst pašam savas ērkšķogas.
- Par mīlu stāsta par vīru, kurš iedraudzējas ar precētu pāri. Pamazām viņš ļoti iemīl jauno sievu, bet ko gan lai dara tālāk?
- Dāma ar sunīti ir par precēto brunču mednieku Gurovu un viņa kārtējo upuri. Šoreiz Gurovam nesanāk “kā parasti”, jo atšķirībā no citām reizēm nekādi nespēj savu sirdspuķīti aizmirst. Viņš to vēlāk cenšas sameklēt un arī atrod. Abi arī saprot savas izredzes uz jaunu, laimīgu kopdzīvi.
- Vējagrābsle stāsta par bezgala talantīgo Olgu Ivanovnu, kura prot gan atzīstami gleznot, gan tēlot, gan dziedāt, gan spēlēt klavieres. Vienīgi viņas vīrs ir bez talantiem, vienkāršs ārsts ar titulārpadomnieka pakāpi. Abi it kā dzīvo paralēlas, vāji saistītas dzīves. Vīrs strādā, bet sieva rīko pasākumus māksliniekiem, palīdz viņiem un attīsta savus talantus. Protams, kā nu bez romantiskiem piedzīvojumiem? Tomēr pienāk brīdis, kurā Olga Ivanovna ir spiesta atzīt, ka arī viņas vīrs ir izcils, dižens un neikdienišķs cilvēks.
- Jēgers ir īsstāsts par mednieku, kuru mežā sameklē lopu meita Pelageja. Viņiem ir skumja un sarežģīta pagātne, nav un nebūs ne kopīgas tagadnes, ne nākotnes, tomēr cilvēcīgumu mednieks tāpēc nav zaudējis.
- Agafja ir par sakņu dārzu sargu – gados jauno un sievietēm tīkamo Savku. Viņš sievietes neciena, bet viņas nāk. Arī Agafja nāk, tikai šoreiz viņa negrib laikā atgriezties mājās pie vīra.
- Anna kaklā ir par nabadzīgo Annu, kura iziet pie bagāta vīra, atstājot mājās tēvu alkoholiķi un divus jaunākus brāļus. Izrādās, ka vīrs ir bezgala taupīgs un Annai klājas vēl grūtāk nekā agrāk trūcīgajās mājās. Bet tad vīrs viņu aizved uz balli un Annas dzīve krasi izmainās.
- Melnais mūks vēsta par Andreju Kovrinu, izglītotu un talantīgu, bet nervozu un slimu cilvēku, kurš aizbraucis ciemos uz savām bērnības mājām ar brīnišķīgu dārzu. Mazā meitene, kas tur dzīvoja, nu ir izaugusi liela un pašos precību gados. Andreja nervu kaite saasinās, bet, kad to apārstē, viņš kļūst īgns un neizturams. Zaudētās dzīves jēgas sajūtas dēļ Andrejs pa pusei neapzināti saposta to dzīves, kuri par viņu rūpējas.
- Literatūras skolotājs ir par skolotāju Ņikitinu, kurš iemīlējies jaunā, skaistā meitenē, turklāt no turīgas ģimenes. Viņi apprecas un tad Ņikitins saprot, ka viņa dzīve viņu gluži neapmierina.
- Garlaicīgs stāsts vēsta par kādu vecu, ļoti ievērojamu vīru, kurš no ārpuses šķiet apbrīnas vērts, bet ģimenē laimes pavisam maz. Viņa draugs un mierinājums ir mirušā drauga meita, ar kuru viņš bieži satiekas.
- Stāstā Kņaziene rakstīts par gados jaunu dāmu, kura bieži mēdz apmeklēt klosteri, domājot, ka ar savu klātbūtni iepriecina visus tur esošos. Kāds bijušais ārsts reiz neiztur un izstāsta kņazienei acīs visu, ko domā par viņu.
- Ienaidnieki vēsta par ārstu, kuram tikko nomiris dēliņš, bet, neskatoties uz to, viņu neatlaidīgi sauc uz vizīti.
- Pirtī ir divi pavisam īsi stāstiņi. Viens par pirtī neatpazītu cienīgtēvu, otrs par kaulēšanos pūra dēļ, meitu laižot pie vīra.
- Māja ar mezonīnu stāsta par mākslinieku, kurš aizbraucis uz laukiem atpūsties, iepazīstas ar māti un ar viņas abām pilngadīgajām meitām. Viņam ļoti patīk jaunākā meita, bet vecākā ir pārmērīgi kreisi noskaņota.
Jāatzīst, ka ne visi stāsti mani sajūsmināja. Kāds bija par drūmu, kāds pārāk pesimistisks. Bet arī tā ir labi, jo stāsti kopumā tādā veidā atstāj izteiktāku realitātes sajūtu.
Subjektīvais baudījums 8/10.
Drāma ar sunīti..
🙂