Frederiks Beigbeders savā darbā 14.99 raksta par reklāmas pasauli, kurā pats esot strādājis 10 gadus līdz izmests no darba par šī romāna publicēšanu. Piektajā un sestajā grāmatas lapas pusē lasāmas 11 jūsmīgas atsauksmes. Turklāt uz vāka uzskaitītas visas 20 valodas, kurās romāns jau iztulkots. Tātad sākums diezgan daudzsološs.
Pirmajās četrās lappusēs uzzināju, kāds milzu spēks ir reklāma. Ar tās palīdzību cilvēki tiek pašiem neapzinoties paverdzināti! Turklāt stāsta galvenais varonis – jauns čalis par reklāmas radīšanu saņem neticami lielu naudu, uzņēmuma Porsche, apmaksātus rēķinus reprezentācijas izdevumiem un karalisku atlaišanas pabalstu. To pēdējo jauneklis dikti kāro saņemt, tāpēc nodarbojas ar visādām stulbībām, lai tikai viņu atlaiž. Uzzināju arī, ka Hitlers esot nācis pie varas tikai pateicoties reklāmai, jā, interesanta teorija, lai neteiktu vairāk. Sāku iztēloties autora personību. Jauns, nenormāli iedomīgs un pagļēvs čalis, kurš saņem daudz par daudz naudas un no dzīves paspējis apgūt diezgan maz. Tos niekus, kurus paspējis apgūt, pasniedz kā milzu neapgāžamu patiesību. Ja tās būtu tikai varoņa paustās atklāsmes, rakstīts būtu citādāk – ar vieglu, bet jūtamu distanci pret tekstu. Bet te tā vietā ir dzelžaina pārliecība.
Sižets parādās ļoti, ļoti lēni un pakāpeniski. Pirmajā grāmatas ceturtdaļā saturu galvenokārt veido pamatskolnieciskas atklāsmes (reklāma valda pasauli, reklāmas veidotāji patērētājus uzskata par vadāmu muļķu masu), masturbācija, ģenitālijas un sekss. Tas viss aprakstīts tik neerotiski, cik vien iespējams. Tāds kā neveikls Mišela Velbeka atdarinājums, tikai, ja Velbeks prastumu prot līdzsvarot ar inteliģenci, tad te nekā tāda nav. Intereses pēc palūkojos, kad iznācis šis darbs (2000. gadā) un kad Velbeka Elementārdaļiņas (protams, agrāk – 1998. gadā). Man sāka nākt miegs, mēģināju lasīt, cik ātri vien iespējams un pārlieku nedomāt, kāda velna pēc vispār šo skribelējumu mēģinu tomēr lasīt tālāk.
Pa vidu grāmatai iesprausti dažādi reklāmas iestarpinājumi un nejēdzīgi gari aprakstīti nieki, piemēram, dzīvokļa iekārtas apraksts. Daudzviet prātīgi ir to visu nemaz nelasīt. Varbūt vēl prātīgāk ir to vispār nelasīt. Bet varbūt arī mani ir tik ļoti nokaitinājis šausmīgais grāmatas sākums, ka beigas vairs nespēju izbaudīt un tāpēc pārspīlēju.
Mazliet pamaitekļošu. Pēc kādām 50 lappusēm nāvīgas garlaicības galvenais varonis pamet savu draudzeni uzreiz pēc tam, kad viņa paziņo, ka ir stāvoklī. Pēc tam viņš mēģina kaut ko sabīdīt ar pērkamu sievieti, bet viņa to atšuj. Jaunajam cilvēkam atliek vienīgi pārdzīvot savu “pirmās un vienīgās” mīlestības pazaudēšanu paša vainas dēļ.
Lai pārgarlaikojušos lasītāju drusku sapurinātu, autors galveno varoni iesaista slepkavības norisē. Tas ir, galvenais varonis ar kolēģiem, bezmērķīgi klīstot pa ielām, uz labu laimi izvēlas kādu ēku, ielaužas tajā un apvaino pensionāri, ka tās izvēlētais pensiju fonds, maksimizējot peļņu, noved pie darba vietu zaudēšanas Eiropā. Tantuks dod pretī “mēs jūs no Hitlera izglābām”. Kolēģis dod pretī ar dūrēm un lieta izbeigta. Dodoties prom, tiek sasista novērošanas kamera (loģikas tādā rīcībā nav). Nu, tik nejēdzīgi pamatotu un tizli realizētu slekpavību man līdz šim nebija gadījies lasīt.
Visbeidzot galvenais varonis saņem galveno balvu par vislabāk izveidoto reklāmu savā kategorijā. Prēmētais darbs tapis uz ātru roku, tas vispār nav paredzēts rādīšanai publikā, bet kā ņirgāšanās par konkursu, jo ir visai pornogrāfisks.
Jāatzīst, ka grāmatā ir arī viena otra laba ideja. Piemēram, par salu, kurā var netraucēti pazust dzīves nogurdinātas slavenības vai praktikantiem – lētu darba spēku. Ja praktikants paveic ko labu, atzinība tiek vadītājam, bet, ja sliktu – vainīgs, protams, praktikants. Nevar arī noliegt, ka uz beigu pusi grāmata kļūst mazliet interesantāka un nav vairs jācīnās ar kārdinājumu nolikt to nost neizlasītu. Tomēr no Beigbedera turpmāk izvairīšos. Galu galā netrūkst taču arī labas literatūras. Subjektīvais baudījums – 2/10.
šo grāmatu lasīju kādus 5 vai 6 gadus atpakaļ, man ļoti patika
Man šajā grāmatā ir autogrāfs ar ierakstu “No Bībeles autora Frederika Beigbedera”, jo toreiz es viņam pateicu, ka tā ir mana bībele 🙂 Un ne dēļ reklāmas, bet mīlestības, kas tajā ir pārpārēm 🙂
Padomāju, vispār jau ir par ko padomāt, jo es būtu gribējis, lai man grāmata patīk tāpat kā daudziem citiem lasītājiem.
Īsti negribas piekrist par mīlestību. Es tur drīzāk saskatu attainojuma savai dzīvei meklējumus. Darbs galvenajam varonim liekas diezgan bezjēdzīgs, gribas prom, bet vietā nekā cita arī nav. Mīlestība ir ļoti viegls atrisinājums tam visam. Ja vēl pievieno ievainotu pašlepnumu par paša muļķības dēļ zaudētām attiecībām + īpatnība, ka no distances mīlēt ir ļoti viegli, tad tur ne vienam vienam liksies “kā es viņu mīlu”. Pērkamo sievieti (aizmirsu vārdu) viņš varbūt pat patiešām drusku mīl, bet viņš vēl nav ticis galā ar savām iepriekšējām attiecībām. Tie jūtu uzplūdi varonim ir vienkārši nepieciešami, lai pats sev galīgi nenoriebtos. Tādā ziņā jāatzīst, ka attiecības autoram sanākušas ļoti ticamas un reālas.
Bet man būtu ļoti interesanti uzzināt, kāpēc šis darbs tev patīk labāk par citiem, kuros arī ir par mīlestību.
Nesaku, ka man šis patīk labāk par citiem. Dažus gadus vēlāk iznāca viņa dienasgrāmata no laikiem, kad tapa šī grāmata un tā vispār bija WOW. Tā kā Beigbeders ir mans iecienītākais autors, nezinu vai kāds tā spētu uzrakstīt. Kaut kur arī bija teikts – visa pasaule var rakstīt kā Beigbeders, bet tikai viņš ir Beigbeders. Vai kaut kā tā 😀