Fjodors Dostojevskis – Piezīmes no mirušo nama

Pazemotie un apvainotie

“Piezīmes no mirušo nama” ir vēsturisks, pusdokumentāls lielizmēra sacerējums. Šī darba vēsture, iespējams, ir interesantāka par pašu darbu. Savulaik Fjodors Dostojevskis bija iepazinies ar “nepareizajiem” cilvēkiem, kuri sapņoja par iekārtas maiņu. Ar viņu palīdzību Fjodors tika pie dažiem aizliegtās literatūras darbiem un drīz vien par to lasīšanu viņu arestēja. Aizbildinājums, ka lasīšanai bijuši tikai literāru motīvi, nav bijis pietiekošs. Tiesa Fjodoru uzskatīja par sevišķi bīstamu tipu un viņam – 28 gadus vecam jauneklim piesprieda nāves sodu. Apžēlošana notika pašā pēdējā brīdī, aizvietojot nāves sodu ar četriem gadiem izsūtījumā. “Piezīmes no mirušo nama” ir par piedzīvoto laiku katorgā. Tolaik tas Krievijā bija pirmais izsūtījuma vietu aprakstošs literārs darbs un radīja lielu ažiotāžu. “Piezīmes no mirušo nama” vedināja uz pārdomām par sodu piemērošanas lietderīgumu un iespējamu sodu sistēmas maiņu.

Darbā aprakstītie notikumi norisinās ap 1850. gadu. Galvenais uzsvars ir uz līdzcilvēkiem, viņu raksturojumu. Galvenā varoņa iekšējie pārdzīvojumi aprakstīti maz, nav pat pieminēts, par ko viņš notiesāts. Sižeta gandrīz nav. Bet vai tādēļ ir garlaicīgi lasīt? Tā negribētos apgalvot. Līdzcilvēku apraksts ir detalizēts un daudzus no viņiem cilvēcīgi var itin labi saprast. Vienīgi subjektīvi man tēma nelikās pievilcīga, bet tas tādēļ, ka esmu lasījis gan Gulaga arhipelāgu, gan izsūtīto latviešu atmiņas. Tā sakot, piesātinājuma punkts izsūtījuma tematā bija sasniegts jau pirms šī darba lasīšanas.

“Piezīmes no mirušo nama” ir vērtīgs vēsturiskas informācijas avots, bet tā gluži nav daiļliteratūra. Diemžēl tas nav arī dokumentāls darbs. “Piezīmes no mirušo nama” izskatās pēc dokumentāla darba, kurš noformēts kā daiļliteratūra, bet tas mazliet mulsina. Jādomā, ka tāda darba forma izvēlētas cenzūras dēļ, kura sākotnēji nav atļāvusi publicēt vienu no grāmatas nodaļām.

Subjektīvais baudījums 3/10

Ir ko piebilst?