Remarku pirmo reizi iepazinu skolā, kur viņš bija obligātās literatūras sarakstā. Kaut kas no viņa bija jāizlasa. Izlasīju Trīs draugus un tā ne īsti patika, ne nepatika. Vēlāk palasīju vēl citas viņa grāmatas un varēju teikt to pašu. Lasīšanu nenožēloju, bet sajūsmā nebiju.
Tā kā tas viss bija stipri sen, tad tagad, pārņemot daļu mammas grāmatu, dažus Remarka darbus ieliku drīzumā lasāmo grāmatu plauktā. Kārtības, kā izvēlēties kārtējo lasāmo grāmatu, man nav, paņēmu šo uz labu laimi.
Lasot “Mīli savu tuvāko” sapratu, ka šis tas ir pazīstams, bet neko konkrētu nevarēju atcerēties. Katrā ziņā nopratu, ka stāsts nebūs ar labām beigām. Vai Remarkam vispār ir grāmatas ar labām beigām?
Tagad es kā pieredzējis lasītājs un regulārs atsauksmju rakstītājs varu skaidrāk definēt, kas man šajā darbā un kas nē.
Nav, kā saka, muļļāšanās uz vietas. Visu laiku kaut kas notiek un lasītājs tiek turēts vieglā sasprindzinājumā. Te nav naudas, te atkal jāšķērso robeža, te nedienas ar dokumentiem, te jāpasēž apcietinājumā un tā tālāk. Ne velti šo grāmatu izlasīju dažu dienu laikā.
No otras puses ir pagrūti saprast, ko varoņi īsti grib. Viņi virpuļo pa dzīvi kā klucīši ūdenī. Visu laiku kaut kas notiek, bet varoņi it kā nedomā, viņiem nav ilgtermiņa mērķa. Var teikt, ka tas laiks bija tāds, ka par ilgtermiņu domāt nebija vērts. Bet es nepiekrītu, par ilgtermiņu cilvēki mēdz domāt pat diezgan drošas nāves tuvumā.
Šajā grāmatā ir divi galvenie varoņi – Ludvigs Kerns un Jozefs Šteiners. Abi ir stipri līdzīgi viens otram – attapīgi, spontāni un gatavi avantūrām. Šteiners grāmatas sākumā atstāj sievu, lūdz, lai viņa pieprasa šķiršanos un pasargā pati sevi. Vārdu sakot, viņš ir gatavs viņu vairs nekad neredzēt un mierīgi brauc no valsts uz valsti. Bet, kad viņš uzzina, ka sieva guļ uz nāves gultas, tad izrādās, nekavējoties vajag pie viņas doties drošā nāvē. Šteiners par to īsti nedomā, kaut arī, paredzot savu nāvi, atstāj visu mantu draugiem. Man kā lasītājam trūka tieši domāšanas procesa atainojums.
Grāmata ir diezgan drūma, lai arī varoņiem ļoti veiksmīgā kārtā netrūkst cilvēku, kas viņiem palīdzētu. Te žandarms ļauj aizbēgt, te nejaušs paziņa izstāsta, kā labāk tikt pie naudas, kur pārlaist nakti un tamlīdzīgi.
Sapratu, ka pārējās Remarka grāmatas no “drīzumā jālasa” plauktiem pārlikšu uz “tuvākajos gados šīs neviens nelasīs”. Subjektīvais baudījums 5/10.
Interesenti gramatu var dabūt elektroniski.
Es Remarku lasu uzrakstīšanas secībā (lai gan tikai divas esmu izlasījis). Nākamā būs “Ceļš uz mājām”. Pēc tam laikam “Trīs draugi”.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #191 (25.03.-31.03.). | BALTAIS RUNCIS
Šī noteikti nav labākā Remarka grāmata. Iespējams pat, ka visvājākā. Triumfa arka un Melnais obelisks ir pavisam cita lieta. Nu, Trīs draugi arī, protams.
Pirmo izlasīju Laiks dzīvot un laiks mirt pusaudžu gados un man ļoooti patika. Grāmata šķita aizraujoša. Tagad pēc 15 gadiem nolēmu paņemt Mīļi savu tuvāko. It kā garlaicīgi nav, bet grūti uztvert to domu, ap ko vijas sižets. Vairāk ir tāda pašplūsma.