Pēc Faulza Kolekcionāra un jo īpaši Burvja taupīju šo grāmatu brīdim, kad būšu apguris, lasot dranķīgu vai viduvēju literatūru. Man šķita, ka autors mani nepievils un darbs neliks vilties. Joprojām ar apbrīnu mēdzu atcerēties Burvja pēdējo nodaļu. Hronoloģiski Kolekcionārs izdots 1963., Burvis 1968., bet šis darbs 1969. gadā.
19. gadsimta vidū pa molu iet Ernestīne ar savu iecerēto Čārlzu. Mola galā viņi pamana Sāru, par kuru klīst valodas, ka viņa esot jukusi. Čārlzu tas ieinteresē un viņš Sāru uzrunā. Sāra neatbild, bet vēlāk viņi atkal sastopas. Ziņkāre kļūst neveselīgāka un tā lappusi pa lappusei notikumi attīstās visai paredzamā virzienā.
Tomēr Franču leitnanta draudzene nav klasisks mīlestības romāns ar apspēlētu mīlas trīsstūri. Galvenie darba jautājumi ir – ko un kā Čārlzam darīt un ko īsti grib Sāra? Varbūt viņa patiešām ir traka? Attiecības starp abiem varoņiem nav īsti normālas. Tiesa, jāatzīst, ka tajā laikā pieņemtā normalitāte mūsdienās var šķist nenormāla. Čārlzu aizrauj, ka Sārā nejūt izpatikšanu laikmeta normām. Viņas ētikas normas šķiet neatkarīgas no pārējās pasaules. Tajā pašā laikā Čārlzs tiek iepīts pamatīgā tīklā un autors nesniedz viennozīmīgas atbildes uz visiem “kā?” un “kāpēc?” Varbūt tāpēc darbs Franču leitnanta draudzene iekļauts par 100 labāko anglisko romānu sarakstā 1923.-2005.?
Grāmatas savdabība ir trīs dažādi noslēgumi. Visi ir loģiski un jebkurš varētu būt “īstais”. Man šī pieeja nepatika. Varbūt man autora ideja būtu šķitusi pieņemamāka, ja man būtu radušās šaubas vai mulsums par Sāras motīviem. Iespējams, autors gribēja, lai lasītājs apsver dažādus iespējamos Sāras “izskaidrojumus”. Es spēju saskatīt tikai vienu – redzēju viņu kā sievieti ar neparasti izteiktu individualitāti, ļoti apķērīgu, gudru, apveltītu ar pārdabiskām spējām saprast cilvēkus, bet pilnīgi bez prasmes veidot vai vadīt attiecības.
Jāatzīst, ka darbs savā ziņā ir radniecīgs Burvim. Līdzīgi varoņi, savā ziņā pat sižets. kā arī “kāršu sajaukšana” no autora puses. Tomēr draudzenē temps šķita daudz lēnāks, turklāt samērā bieži bija lasāmas distancētas, varoņu darbības laika posmu raksturojošas piezīmes. Man tās drīzāk šķita liekas, tomēr ar vienu no piezīmēm autors mani krietni pārsteidza. Faulzs rakstīja, ka radījis šo pasauli un tēlus tajā, bet viņu rīcība un domas vairs nav autora rokās. Tēli dzīvo paši savu dzīvi. Varbūt tieši tā ir Džona Faulza talanta atslēga? Nevar noliegt, ka grāmatu tēli viņam labi padevušies.
Subjektīvais baudījums 7/10. Biju gaidījis vairāk un uzreiz pēc izlasīšanas pat nespēju saprast, kāpēc grāmata ir tik ļoti atzīta. To sāku apjaust, tikai veidojot šo ierakstu. Es arī nespēju noticēt grāmatas paša galvenā pagrieziena punkta autora nešaubīgajam izskaidrojumam, bet tiešāk to aprakstīt nevaru, jo tad grāmatas lasīšanai zūd jēga.
Esot arī krietni oskarota filma Franču leitnanta draudzene ar Merilu Strīpu galvenajā lomā.