Gulivera ceļojumi asociējas ar grāmatu bērniem. Tomēr nevaru teikt, ka bērnībā man tā būtu patikusi. Lasīt varēja un arī tikai līdz pusei, jo tālāk kļuva mežonīgi garlaicīgi.
To, ka Gulivers nonāca gan pie milžiem, gan pie mazītiņiem cilvēciņiem, visi jau zina, bet tie nav vienīgie grāmatas stāsti.
Gulivers cieš kuģa avāriju un tiek izskalots krastā. Tur viņu saņem gūstā pirksta garuma cilvēciņi. Pamazām viņš tiek pie karaļa labvēlības. Bet tad izceļas pils ugunsgrēks! Gulivers steidz palīgā ar ģeniālu ideju. Kā reiz viņš aizkavējies ar tualetes apmeklējumu! Nezinu, cik viņš pirms tam bijis satempies, bet rezultātā ugunsgrēks nodzēsts, tikai nez kāpēc karalis un karaliene nav sajūsmā.
Tad Guliveru grib izmantot kā palīgu karā pret kaimiņu salu, bet viņš atsakās uzbrukt citiem cilvēciņiem bez acīmredzama iemesla. Par to viņam piešķir nāvessodu. Gulivers aizmūk uz kaimiņu salu, tur uzbūvē kuģi un mūk prom.
Pēc tam Gulivers nonāk pie ~22 m gariem milžiem Brobdingnagā. Viņu atkal saņem gūstā. Kādu laiku viņu izrāda par naudu, tad pārdod valdniekam. Tur viņš dzīvo īpaši izveidotā mājiņā, bet gadās nelāgi piedzīvojumi ar lapsenēm un nonākšanu pērtiķa ķepās. Reizēm viņš runājas ar valdnieku un stāsta par savu zemi. Gulivers ļoti nopūlas, lai atstātu par to pēc iespējas labāku iespaidu, bet nesanāk. Viņa stāstītais par politiskām intrigām, kariem un cilvēku nejēdzīgu uzvedību atklāj cilvēces neglītās puses. Toties Brobdingnagas iedzīvotāji ir ļoti godprātīgi un morāli cilvēki, un viņu sabiedrība ir balstīta uz godīgumu, taisnīgumu un vienkāršību.
Nākošā apmeklētā vieta ir lidojoša pilsēta Laputa. Tajā dzīvo nevis milzu laputis, bet mazliet jokaini cilvēki, kas ļoti interesējas par astronomiju, mūziku un matemātiku. Praksē gan viņu mājas ir šķības un tikko turas kopā nesagāzušas.
Tālāk viņš apmeklē Balnibarbi. Tajā valda progresīvi zinātnieki. Kāds izplānojis ledu pārdedzināt pulverī. Cits meklē veidu kā cilvēku izkārnījumus pārvērst sākotnējā barībā. Vēl kāds izdomājis zemi uzrakt ar cūku palīdzību. Pagaidām gan nekas lieterīgs neesot sanācis, bet gan jau ar laiku izgudrojumi tikšot lieliski uzlaboti. Cits izgudrojis ierīci, kas veido teikumus no nejaušiem vārdiem un nodomājis teikumus apkopot, lai sniegtu pasaulei visu mākslu un zinātņu kopsavilkumu.
Glabdabribā Gulivers tiek pie iespējas patērzēt ar mirušiem cilvēkiem. Viņš runā, protams, ne jau ar vecmāmiņu vai vectētiņu, bet gan ar Jūliju Cēzaru, Brutu un citiem vēsturiskiem personāžiem. Tā Gulivers noskaidro, ka jaunlaiku vēsturē iemūžināti nekrietni valdnieki, varoņdarbi piedēvēti gļēvuļiem, patiesīgums glaimotājiem utt.
Lagnegā Gulivers uzzina par nemirstīgajiem. Tādi tur reizēm piedzimstot. Gulivers sākumā viņus apskauž, bet izrādās, ka ap 80 gadu vecumu tiem tik ļoti pavājinās gara spējas un fiziskais stāvoklis, ka tos pat no malas redzēt ir briesmīgi.
Visbeidzot Gulivers aizbrauc pie Hoihnhnmiem. Tie, izrādās, ir zirgi, tikai intelektuāli krietni pārāki par cilvēkiem. Vēl tur ir mežonīgi cilvēki, jahūzi, kas tiek uztverti kā dzīvnieki. Hoihnhnmi nesaprot, kas ir meli, viņiem nav cilvēku izjūtu un paši savu dzīvi balsta tikai uz loģiku un saprātu. Lai vai kā, Gulivers viņus ļoti apskauž un, atgriezies mājās, jūt riebumu pret visu cilvēci un vislabprātāk kavējas stallī pie zirgiem.
Jāatzīst, ka, pat grāmatu pārstāstot, nav iespējams saprast, kāpēc tā ir tik īpaša. Daudz vairāk var saprast, painteresējoties par grāmatas vēsturi.
Gulivera ceļojumi ir 1726. gadā tapuši satīriski stāsti. Tie nekad nav bijuši domāti bērniem. To mērķis visdrīzāk bijis izsmiet tā brīža sabiedrību. Jāatzīst, ka tas sanācis diezgan labi. Jūtamas pat visnotaļ nepatīkamas paralēles ar mūsdienām, lasot par zinātniekiem, kas aizrautīgi nodarbojas ar bezcerīgiem pasākumiem un pilnīgām muļķībām, tādā veidā graujot sabiedrību, kurā paši dzīvo.
Visvairāk mani pārsteidza, ka darbs ir 300 gadus vecs, bet joprojām visnotaļ lasāms un pat interesants. Tieši abi pirmie, populārākie stāsti man šķita garlaicīgākie.
Subjektīvais baudījums 7/10.