Pirms nu jau vairāk nekā gada man palēnām piespiedu kārtā nācās iedziļināties dzīvokļu meklēšanas un iegādes jautājumos Rīgā. Tapa šīs piezīmes, ko varbūt labāk publicēt vēlu nekā nekad.
Dzīvokļu piedāvājumi koncentrēti ss.lv. Vai citi avoti maz ir apskatāmi, īsti nezinu. Dzirdēju par kādām feisbuka grupām, bet feisbukā valdošais haoss to neļauj uztvert diez ko nopietni. Bezmaksas portāls hop.lv bija tāds sanīcis un galu galā nobeidzies pavisam; vispār šis portāls ir labs piemērs, kā norakt labu ideju, taupot uz lietojamības dizaina rēķina. Man arī ss.lv neliekas ļoti ērts, bet hop.lv bija pilnīgi nepārdomāts. Vides reklāmām nauda savulaik atradās, lietojamības savešanai kārtībā nē. Tagad ir arī dalder.lv un pp.lv, par ko gan nevaru izteikt viedokli. Tāpat var mēģināt laimi city24.lv un tamlīdzīgās vietnēs.
Ir arī valsts izsoļu vietne, kur ir potenciāli šis tas interesants, bet iespējamā iegāde paredz pamatīgu izsoles nodrošinājuma maksu, un, cik noprotams, var dabūt īpašumu komplektā ar tā nelegālajiem apdzīvotājiem vai citiem apgrūtinājumiem. Gan jau tās ir risināmas problēmas, bet kurš tad grib ar to nodarboties?
Kaut cik lētajam vienistabas dzīvokļu galam ir malkas apkure un tualete ārpus dzīvokļa. Reizēm arī malkas krāsns. Gadās, ka dzīvoklis pat kaut cik pieklājīgi izremontēts, bet tualete tik un tā ārā. Kā to pasniegt kā plusu, pārdevēji vismaz tobrīd vēl nebija izdomājuši. Malkas apkuri gan – tā, redz, esot iespēja ietaupīt!
Tad ir daudz tādu dzīvokļu, kuriem ir veikts remonts, bet rezultāts tāds, ka dzīvot gan tur negribētos. Neērts mēbeļu novietojums, nojauktas sienas, kur tās būtu prasījies atstāt, muļķīga krāsu izvēle utml. Bieži šķiet, ka dzīvoklī sabāztas kaut kādas nebūt mēbeles, lai tikai tās tur būtu un varētu prasīt lielāku cenu.
Lielākiem dzīvokļiem mēdz minēt “pārdomāts plānojums”. Praksē tas visbiežāk nozīmē gigantisku virtuvkoridoristabu un kādu maziņu telpiņu, kurā vieta ir tikai gultai. Vispār lielākajiem dzīvokļiem gandrīz visas lielākās problēmas var saprast, kārtīgi izpētot attēlus un plānojumu. Pret kuru pusi ir logi, kurš stāvs, kur ir kaimiņi, vai sienas izskatās nojaucamas, vai tur nevarētu būt nesaskaņota pārbūve utt.
Īpatnējākais plānojums man šķita kādam lētam sešistabu dzīvoklim Rīgas centrā. Piecas caurstaigājamas istabas! Tualete vidū, pārējam dzīvoklim jāskraida apkārt pa perimetru. Vispār centram ir raksturīgas 2-3 reizes augstākas cenas nekā guļamrajonos. Par to var saņemt nejēdzīgu plānojumu, labākajā gadījumā skatu uz ielu, bet parasti uz pagalma ēkām, kā arī autostāvvietas trūkumu.
Attiecībā pret kvadratūru parasti lēti ir jumta dzīvokļi. Tas tāpēc, ka daļa no platības īsti nav izmantojama, griesti par zemiem.
Modes lieta ir atstāt šur tur neapmestas ķieģeļu sienas. Es nemīlu ģipškartonu, bet ķieģeļu sienas dzīvojamās telpās vēl jo mazāk. Kādam tiešām tās patīk?
Ja sludinājums rakstīts tikai krieviski, tad tas gandrīz noteikti būs par Ķengaragu vai Bolderāju. Šie rajoni nav paši atraktīvākie, turklāt dzīve mani izmācījusi, ka darījumu slēgšana ar cilvēkiem, kuri runā tikai krieviski, vienmēr noved pie stulbām problēmām. Ko gan adekvātu var gaidīt no cilvēkiem, kas latviešu valodu apgūt vai lietot negrib?
Sludinājumos atradu kaimiņu dzīvokli. Tagad es zinu, kā no divistabu dzīvokļa radīt trīsistabu dzīvokli! Tas jādara tā – no virtuves izrauj ūdeni, kanalizāciju un gāzi. Ievelk to visu lielākajā istabā. Un viss, trīsistabu dzīvoklis gatavs! Cenu par to brīnumu prasīja, manuprāt, pilnīgi kosmisku, bet potenciālo pircēju netrūka un pēc dažiem mēnešiem tas arī tika pārdots.
Mēdz būt arī tādas īpatnējas situācijas, ka sludinājums ielikts, bet pārdevējs tā kā negrib pārdot, tā kā vispār pārdomājis, vai mākleris gandrīz mēģina atrunāt.
Palēnām skatoties dārgākus piedāvējumus, jo lētajā galā nekā prātīga nebija, nācās secināt, ka dārgākie ir ar tādām pašām nelaimēm kā lētie, tikai to platība ir lielāka.
Viens no vienistabas dzīvokļiem likās ņemams, bet izrādījās, ka kāpnes uz to vecākam cilvēkam ir grūti pievaramas, turklāt kaimiņi sadalījuši, kā pēc kārtas iela un trepes slaukāmas. Var, protams, sarunāt kādu, kas to izdara tavā vietā, bet diez vai tas būtu lētāk par parasta apsaimniekotāja pakalpojumu.
Cits dzīvoklis bija padārgs, toties ar visu nepieciešamo un labā atrašanās vietā. Astoņdesmitajos celtā mājā, samērā bēdīgā stāvoklī ar vecām mēbelēm, logiem, kurus pēc atvēršanas diez vai izdotos aizvērt, un tamlīdzīgi. Kādu brīdi padomāju, cik izmaksātu logu nomaiņa un pārējās lietas, līdz izdomāju, ka būs ņemams.
Pārdevējs bija palielas (kādi 20-25 aģenti) nekustamo īpašumu pārdošanas firmas pārstāvis. Dzīvoklis, cik sapratu, piederēja viņa pārstāvētajam uzņēmumam. Uzzināju, ka dzīvoklis esot ārkārtīgi pieprasīts un tā cena, kas ir sludinājumā, domāta tikai gadījumiem, ja var nopirkt iespējami ātri. Teicu, jā, tā nebūtu liela problēma, jo banka man šajā gadījumā nebūtu jāiesaista un vērtējums nebūtu vajadzīgs. Labi, bet vai daļu (gandrīz trešdaļu no kopējās summas) naudas varot samaksāt skaidrā naudā un neoficiāli? Padomāju un teicu, ka principā jau jā, tikai jāvienojas par detaļām.
Piedāvātais variants skaidrās naudas nodošanai bija tāds – parakstām pirkuma līgumu pie notāra, atdodu naudu. Teicu, ka nebūs ok. Juridiski to naudu tomēr vajadzētu noformēt. Saņēmu solījumu, ka par to tiks izveidots aizdevuma līgums. Piekritu, sakot, ka tāpat jau to došu juristam izlasīt.
Nākošajā dienā saņēmu pirkuma līgumu un lūgumu tomēr iztikt bez aizdevuma līguma, jo man taču tik un tā būs pirkuma līgums un, tā teikt, visas kārtis manās rokās. Negribēju piekrist, bet teicu, ka par to parunāšu ar juristu.
Mana draugam juristam nebija pārāk daudz laika tajā visā iedziļināties un tas pat nebija naudas jautājums. Parunāju ar citu pieredzējušu speciālistu, kas man deva padomu šo kompāniju pasūtīt kaut kur labi tālu, ja vien viņi nav ar mieru, pirmkārt, līgumu ņemt notāra veidotu, nevis pašizgudrotu, otrkārt, skaidro naudu saņemt ar notāra apliecinājumu tikai pēc zemesgrāmatas pārrakstīšanas. Piedāvāju šos nosacījumus pārdevējam un viņš pazuda bez pēdām. Atkārtoju – darīšana bija ar lielu uzņēmumu!
Interesanti, ka visas sarunas par skaidro naudu bija tikai telefoniskas, nevis rakstiskas. Tāpat saraksti pārdevējs izvēlējās kārtot whatsapp-ā, nevis, teiksim, e-pastā. Kāda tam starpība? Varbūt nekāda, bet principā no whatsapp nosūtītu ziņu var izdzēst. Aizsūtītu e-pastu par nenosūtītu nepadarīsi.
Vēlāk, skatoties citus sludinājumus, ievēroju, ka uzņēmums specializējies nesen apdzīvotu dzīvokļu lētā iepirkšanā un relatīvi lētā, bet ļoti ātrā pārdošanā. Kā viņi tiek pie tiem lētajiem dzīvokļiem, nesapratu, bet radās aizdomas, ka tie ir ātri (cerams, godīgi) pārpirkti nesen mantoti īpašumi.
Trešaias apsveramais variants bija Ķengaragā. Bildēs izskatījās labā stāvoklī, realitātē – tā ne pārāk. Viens sīkums, ko neievēroju bildēs un par ko dzīvē arī uzreiz neiedomājos, bija relatīvi milzīgā lodžija. Cenu dzīvoklim tomēr pārsvarā nosaka par kvadrātmetriem, bet neiestiklotai pirmā stāva lodžijai ziemā īpaša pielietojuma nav.
Izrādījās, ka dzīvokli skatāmies paralēli ar vēl vienu pircēju un ka par ņemšanu jāizdomā faktiski uzreiz. Muļķīga situācija – pircēji divi, laika apdomāties īsti nav, bet jāsola cena. Patiesībā tā tika nolaista, jo stāvoklis neatbilda bildēs redzētajam, bet tik un tā. Šādas izsoles uz ātro, manuprāt, ir pilnīgi garām. Tu nevari zināt, vai otrs izsoles dalībnieks nav sarunāts, un abi tikai sit viens otram cenu augšā. Ar solīšanu baigi nesteidzāmies. Sarunu vadību izdevās pārņemt manam brālim, otrs dalībnieks pēc kāda laika atmeta ar roku un devās prom.
Sekoja pārdevēja vēlme bija pēc 2000 eiro lielas rokas naudas. Tūlīt pat. Bez papīriem. Diez ko mums tas nepatika. Kamēr domājām, tika piedāvāts kompromiss – tūkstoti tagad uzreiz, nākošajā dienā kārtojam papīrus. Arī tam nepiekritām. Pārdevējs bija spiests samierināties ar dokumentiem nākošajā dienā.
Vēlāk vakarā un nākošajā rītā, liekot pie sevis plusus un mīnusus, sapratām, ka šis variants nederēs. Galvenokārt, atrašanās vietas dēļ.
Daudzmaz piespiedu kārtā vajadzīgajā rajonā starp sliktajiem variantiem izvēlējāmies vienu 120+ gadus vecā koka divstāvu ēkā. Dzīvoklis maziņš, remonts nepieciešams, kāpņu telpa briesmīga. Vienīgi cena pieņemama un pat to izdevās mazliet nokaulēt. Esot savulaik bijis tīri labs, bet īrnieki atstājuši drausmīgā stāvoklī.
Parakstot pirkuma līgumu pie notāra, šķita, ka pārdevējai slikti ar sirdi, bet ātros saukt nevajadzēja. Pārējās formalitātes šajā gadījumā nebija sarežģītas. Tikuši dzīvoklī, šķīrāmies no pilnīgi visām mēbelēm. Lielāko daļu saliku feisbuka atdošanas grupās. Viens onkulis pat televizoru savāca. Bet kopumā liela prieka ar tām grupām čakarēties nebija, jo cilvēki, ja tas ir par velti, mēdz solīt, ka nāks, bet beigās nedod ziņu vai neierodas. Tāpat daļu izmetām ārā. Ar remontu ņemtne bija liela, bet tas jau vairs uz dzīvokļa meklēšanu neattiecas.