Dzīve ārkārtējā situācijā, 197. diena

Brīdī, kad rakstu šīs rindas, pēdējais rezultāts ir 274 saslimušie dienā, 689 vidēji nedēļā, 693 vidēji divās nedēļās. Kopējā tendence ir ļoti lēns kritums.

Gan janvārī, gan februārī potēti +/- 1000 cilvēku dienā. Tādos tempos visu Latvijas iedzīvotāju sapotēšanai būs nepieciešami vēl 5 gadi.

Ministru prezidents apgalvo, ka ierobežojumus varēs mīkstināt ne ātrāk par brīdi, kad 14 dienu kumulatīvais saslimšanas skaits uz 100’000 iedzīvotāju būs ne lielāks par 200. Šobrīd tas ir 509 un, (visai svārstīgajām) tendencēm saglabājoties, līdz 200 jāgaida vēl 66 dienas.

 

Ģimene

Ar stiprgripu saslima bērnudārza audzinātāja un meita kļuva par kontaktpersonu. Par laimi, viņa ir gana liela, lai mēs paralēli spētu no mājām strādāt. Meita vesela un ļoti apmierināta ar dzīvi divas nedēļas dzīvojās mājās. Ārā tomēr gājām, bet ne ciemos vai uz veikalu. Tikmēr jaunākais bērniņš cītīgi turpināja apmeklēt bērnudārzu.

Birokrātija

To, ka bērns kļuvis par kontaktpersonu, ārstu pa tiešo informē izglītības iestāde, bet par to, ka bērns drīkst tajā atgriezties, ārsts izglītības iestādi neinformē. Tā vietā vecākam darba dienas vidū viss jāmet pie malas un jādodas stāvēt pie ārsta rindā (kurā ir nozīmīgs risks aplipināties ar covid-19), lai tiktu pie izdrukas, kuru pēc tam nest uz izglītības iestādi. Iespējams, ir ārsti, kas tādu izziņu nemaz nedod, ja veselajam bērnam netaisa covid-19 testu, bet mēs zinām tikai par tādiem gadījumiem kā mūsējais.

Bērnudārzā vajadzēja parakstīt apliecinājumu, ka bērns nav bijis kontaktā ar stiprgripas slimniekiem vai kontaktpersonām. Es teicu – kā, ir taču bijis, pie jums! Meitene nezināja izeju no situācijas. Galu galā rīta steigā parakstīju to lapu bez jelkāda norādīta laika termiņa tajā tik un tā.

Aizvien mazāk brīnos, kāpēc cilvēki par savu kovidu grib klusēt vai teikt, ka nezina, kur inficējies.

Paranoja un konsekence

Kad pirmajā meitas mājsēdes dienā dzīvesbiedrenes priekšniecība uzzināja, ka bērns ir kontaktpersona, uzreiz aizdzina viņu prom, lai strādā no mājām divas nedēļas.

Pagāja viena nedēļa. Vadītāja zvanīja un piepeši jautāja, vai tad dzīvesbiedrene negrasās veikt testu. Nē, negrasījāmies, ne sev, ne bērnam. Neredzējām jēgu. Ja vēl kādam no mums būtu kaut niecīgākās saslimšanas pazīmes, bet nekā tamlīdzīga.

Ko dara citi

Nejauši gadījās uz ielas paiet garām kādai sievietei ar trim ~8-10 g.v. bērniem. Vismaz diviem no tiem viņa nebija māte. It kā nekas īpašs, ja vien es nejaušā kārtā nezinātu, ka viņa pavisam nesen sprieda, kā atgriezties Latvijā, jo īsti nevarot saprast, kāds tad ir gana nopietns iemesls, lai viņu tajā ielaistu. Nezinu, kad tieši viņa atgriezās, bet 10 dienas vēl nebija pagājušas.

Uzzināju arī par gadījumu, ka cilvēkam decembrī pazudusi oža, bet testu nav taisījis un mierīgi dzīvojis tālāk. Grūti pateikt, cik piesardzīgi attiecībā pret pārējiem.

Cits gadījums – kungs stipri gados, uzzinājis, ka viņa draudzes biedrenei, ar kuru tikko bijis jāstrādā plecu pie pleca, zudusi garša un oža. Vīrs nav ķēris stresu. Sapratis, ka jāizolējas. Padomājis vēl mazliet un izdomājis, ka uz tirgu taču drīkstot iet, ja tikai masku uzliek.

Interpretācija par manikīru un frizieri

Pie manikīra un friziera, kā zināms, iet nedrīkst. Nu, ļoti žēl un neko nevar darīt. Tāpēc tagad cilvēki dodas viens pie otra ciemos. Divas mājsaimniecības jau drīkst tikties. Un vai tad draudzene draudzenei nevar matus apgriezt un nagus nolakot?

Remontdarbi

Mājās būtu apdarāmi šādi tādi ikdienišķi sīkumi. Jāmaina spuldzītes, ūdens notekas caurulēs veidojas sastrēgumi, jāremontē ragaviņas utml. Tomēr pagaidām vēl neķeros klāt nekam tādam, kur var ievajadzēties kādu trūkstošu instrumentu, jaunu blīvgumiju, silikonu vai ko tml.

Tikmēr ir cilvēki, kas pamanās iepirkt sev nepieciešamās lietas tāpat kā agrāk, uzdodoties par par juridiskas personas pārstāvjiem. Man būtu interesanti noskaidrot, kā viņi to pierāda, bet diemžēl neesmu uzzinājis.

Veikals un preču ierobežojumi

Pavisam nejauši izlasīju, ka doma preču ierobežojumiem veikalā esot bijusi, ka cilvēki, pērkot tikai nepieciešamākās preces, veikalā pavada mazāk laika.

Pēdējo reizi, kad biju Olimpijā, rimčikam no kādām 8-9 kasēm strādāja divas, vēlāk trīs + pašapkalpošanās. Rindas pie visām kasēm milzīgas, starp pircējiem kāds metrs, labākā gadījumā pusotrs. Nīksti rindā un inficējies uz nebēdu.

Vienkāršota rimčika shēma

Man tiešām ir žēl piespiedu dīkstāvē esošos uzņēmējus. Un, kad veikalus atvērs, tad, ak, – kāds pārsteigums! – milzīgas rindas, drūzmēšanās, visi visu apgrābsta ar rokām tajos nedaudzajos veikalos, kuri spējuši pārdzīvot padumjus ierobežojumus ar neparedzamu izbeigšanās termiņu.

Tirgus

Kamēr daļa cilvēku visnotaļ pamatoti, bet reizē arī pārlieku paļāvīgi gaida valsts palīdzību, tikmēr citi rosās pelēkajā ekonomikā. Pat LSM raksta, kā tirgū turpina pārdot drēbes. Vismaz es nespēju šos cilvēkus nosodīt.

Varot taču iepirkties internetā

Dzīvesbiedrene pasūtīja bērnu drēbes internetā. Visu pēc izmēriem, bērnu vecuma un citiem parametriem. Atnāca paliela paka, iekšā padaudz drēbju. Puse nederēja. Nācās tērēt daudz laika, vest kaudzīti drēbju uz veikalu atpakaļ, stāvēt rindā, aizpildīt papīrus. Bet rindās, kā zināms, risks dabūt vīrusu ir diezgan liels. Es teiktu, apmēram tāds pats kā iepērkoties klātienē, tikai pēdējā gadījumā laiks tiktu tērēts lietderīgāk.

Pasts

Man vismaz nav bijis jāstāv rindā uz pasta nodaļu. Reizēm eju garām Marijas ielas pasta nodaļai un tur allaž ārā pie durvīm stāv cilvēku bariņš. Laikā, kad ārā vēl bija spēcīgs sals, man viņus nudien bija žēl.

Vakcīnu speciālisti, mamma un argumentācija

Izrādās, ir krietni daudz cilvēku, kuri ar medicīnu var farmokoloģiju nekā nav saistīti, tomēr lieliski zina, ka Astra Zeneca nav laba.

No malas izskatās, ka masu mediji cīņā par reitingiem un popularitāti, labu laiku centušies par šo jautājumu cītīgi kurināt paniku. Panākuši viņi ar to visu ir, ka mana mamma vispār nevakcinēsies. Es savu mammu pazīstu un vismaz man nav pa spēkam mainīt viņas pārliecību. Kaut gan viens arguments man ir.

Pastāstīšu mammai, ka, ja nejauši kāds no mūsu ģimenes viņai to kovidu aiznesīs un viņa tāpēc noliks karoti, viņa būs panākusi, ka uz visu savu atlikušo mūžu es jutīšos kā mammas slepkava.

Vakcinēšanās kārtība

Vakcīnai pieteicos jau pirmajā dienā. Tīri aiz ziņkārības, kādu to sistēmu viņi uztaisījuši. Lasot komentārus tviterī, man nudien kļuva neērti, cik daudz pastulbu cilvēku gribēja redzēt izgāžam milzīgu naudu IT infrastruktūrā, lai tikai viņi varētu mazliet ātrāk pieteikties rindai (nevis saņemt vakcīnu). Realitātē man pagāja labi ja 40 minūtes līdz tikšanai viņu lapā un pieteikuma nosūtīšanai. Visu cieņu risinājumam un tā autoriem.

Valstiski svarīgi darbinieki

Man neskauž, bet tik daudzu valsts darbinieku potēšanu prioritārā kārtībā uzskatu par sevišķi nožēlojamu. Kāds sabiedrībai labums no, teiksim, sašpricētiem bijušajiem prezidentiem? Daudz simboliskāk un jēgpilnāk būtu bijis, ka viņi savām vakcīnām atteiktos par labu kādam invalīdam vai izbijušam mediķim – pensionāram. Bet, protams, nekā tamlīdzīga. Man ļoti grūti cienīt esošos un bijušos politiķus, kas par to pusslepeni ir lēmuši un / vai bez iebildumiem akceptējuši.

Ko darīt ar 500 eiro?

Daudz vairāk par kopējo kabatu papildināšanu man gribētos redzēt, ka naudu valsts iegulda medicīnas sistēmas procesu uzlabošanai ilgtermiņā. Pieņemu, ka esmu mazākumā. Toties ir daudz cilvēku, kuri labi zina, kā visiem citiem viņu svaigi saņemtie eiro būtu jāiztērē.

Visbeidzot vēlreiz par vakcināciju

Pēdējā vizītē manas ģimenes ārstes māsiņa teica man tā. Kamēr nevakcinēsies 80%, tikmēr tas vīruss plosīsies. Un ka tie, kuri atteiksies vakcinēties, viņasprāt, būtu pelnījuši valsts palīdzību nesaņemt. Lai tad mirstot nost.

Tags:

1 thought on “Dzīve ārkārtējā situācijā, 197. diena”

  1. Draņķīga organizācija pie ģimenes ārsta, ka jāstāv rindā. Pie manējā, ja vajag tikai kādu papīru, norunātā laikā ieeju tikai pie māsiņas un visu uzreiz dabonu.
    Pie pasta stāvēju 1,5 stundas vislielākajā aukstumā. Man gan paveicās – sanāca noparkoties pie pašām pasta durvīm – sēdēju mašīnā, klausījos mūziku, kūpināju pa tukšo gaisā benzīna sadegšanas protuktus. Neapskaužu tos, kas mīņājās visu to laiku ārā. Principā tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem, ka pasts nevar pieņemt kaut pagaidu darbiniekus paciņu izsniegšanai, jo neba nu visi lodziņi strādāja. No četriem strādāja divi.
    No drēbēm internetā var pirkt T-kreklus un kādus džemperus. Viss pārējais ir pārāk liela loterija, lai būtu vērts. Man jau sāk iestāties neliela apģērba krīze, jo diezgan daudz kas tā vienlaicīgi izbeidzās. Kur lai pašlaik ņem ādas (vai vismaz stilīgu mākslīgās ādas) jaku? No būvmateriālu veikaliem Depo i-veikals strādā patiešām operatīvi un labi. Kurši divas nedēļas komplektē mazu pasūtījumu, Krūza vispār pasūtījumu pazaudē.
    Valdību savakcionēt prioritāri būtu bijis baigi OK. VALDĪBU, nevis visādus ex, sekretutkas un MK apkopējas. Es vēl neesmu pieteicies. Bet tūlīt izdarīšu.

Leave a Reply to darklight Cancel reply