Manās māju darbdienās sāk nostiprināties dažādi ieradumi. Darbdienu parasti uzsāku mazliet ātrāk, dienas gaitā paņemu kādu nelielu pauzīti, bet beidzu darbu kā parasti. Strādāju parasti pilnīgā klusumā, bet, ja kaimiņi klausās savas krievu dziesmas, nekas cits neatliek kā muzicēt pretī.
Vispār mūzika man ir ļoti svarīgs glābiņš un patvērums, bet parasti to pietaupu darbdienas beigām. Tad es uzlieku dažas iemīļotas dziesmas pamatīgā skaļumā un vienkārši sēžu un klausos tās. Varu pat aizmigt. Tas ļoti palīdz distancēties no intensīvās darbdienas vai citām domām, kas maisās pa galvu.
Pie darba mājās esmu pieradis, tomēr ir lietas, kuras attālināti šķiet praksē ļoti neērtas. Tā kā komunikācija prasa vairāk laika un nav tik precīza, tad pēc iespējas cenšos strādāt ar saviem ierastajiem kolēģiem un neiesaistīt cilvēkus, kuriem būtu kas ilgi skaidrojams. Vīrusa negatīvo ekonomisko efektu izjūtam arī darba vietā. Nekas cits neatliek, kā vien cerēt, ka palēnām viss un visi nomierināsies.
Par ekonomikas menedžēšanu valsts līmenī jau nesen izteicos un neko daudz vairs negribu piebilst. Skatoties, kā tiek izdāļāta nodokļu maksātāju naudiņa, manī nostiprinājusies pārliecība, ka neko labu no šīs valdības sagaidīt nevarēs, ja vien nebūsi tajā mazajā pietuvināto un izredzēto pulciņā vai ar spēcīgu lobiju ietekmi.
Reizēm dodos kādu stundu pastaigāt pa Rīgu, visbiežāk uz centra pusi. Manuprāt, darbdienu Rīga izskatās kā brīvdienās vai svētku dienās, vienīgi daudzi mazie veikali ir slēgti. Darbdienās automobiļu brauktuvēs ir mazāk, bet nevaru to teikt par ielu malām netālu no robežas, kur jāsāk maksāt par auto atstāšanu. Tajās joprojām intensīvi parkojas no attālākām apkaimēm vai pierīgas atbraukušie.
Iepirkšanās centros neesmu bijis, bet labprāt aizietu, jo būtu iepērkams šis tas no apģērbiem. Tiesa, nevaru izdomāt, kā to paveikt bez riska veselībai. Ja nu to kreklu pirms manis mugurā vilcis kāds inficētais? Turklāt tad man vajadzētu ieplānot doties uz veikalu darbdienā, kas nemaz nav tik vienkārši.
Bērnudārzu apmeklējošo bērnu skaits pakāpeniski pieaug. Nezinu ar ko tas izskaidrojams, varbūt cilvēki pieraduši pie inficēšanās briesmām vai arī vecākiem beigušies apmaksātie atvaļinājumi. Pēdējā reizē bija jau 11 bērni.
No spēļu laukumiņiem izvairāmies, bet, cik nācies iet garām, par tukšiem tos nekādi nevar nosaukt. Labākajā gadījumā ar ~2 metru distanci aizņemti soliņi un bērnu nav sevišķi daudz. Mūsu atvasēm sākotnēji bija pagrūti, bet nu jau pieraduši spēlēties brīvā dabā. Nudien nezinu, ko mēs iesāktu bez privātā automobiļa. Esam veiksmīgi atraduši no cilvēkiem visai tukšus stūrīšus Rīgā. Putnus arī vērojam intensīvāk nekā agrāk. Bērni putnus pazīst samērā labi, bet dabā viņus vairāk interesē tas, ko var apskatīt tuvumā. Vecākajai atvasei ļoti patīk kāpt kokos, stiept līdzi visādus zarus, koka gabalus utml. Jaunākajam patīk pētīt kukaiņus, tiesa, lai kā arī mēs neuzmanītu, pēdējie pētniecības procesu mēdz nepārdzīvot. Pats pirms dažām dienām Rīgā netālu no Spilves pļavām ļāvos senam kārdinājumam noķert zalkti aiz astes un pacelt gaisā. Parādīju čūsku bērniem un noliku atpakaļ zālē, lai lien savās gaitās. Pagaidām laikapstākļi bijuši ļoti labi, būs grūtāk, kad sāksies lietainas dienas.
Reizēm ar bērniem vakaros pavingrojam, viņiem tas liekas ļoti jautri. Jaunākā atvase izdomāja vēl vienu izklaides veidu – atnest man grāmatu, parādīt uz kādu burtu un gaidīt, lai pasaku “ā”, “š”, “t” vai ko nu viņš tur parādījis. Nezinu, vai tas puisim palīdzēs ātrāk apgūt burtiņus, bet priecīgs jau nu ļoti. Mēdzam paskatīties arī kādu tiešraidi no putnu ligzdām vai barotavām. Iecienītākie ir vistu vanagu ģimene Rīgā, albatrosa cālis Jaunzēlandē un barotava Čehijā.
Rūpīgi pārdomājis riskus, vienudien aizvedu mammu ar auto sakopt kapus. Zinot mammu, viņa tāpat tur mēģinātu nokļūt, tikai, visticamāk, ar sabiedrisko transportu, līdz kuram vēl kaut kā būtu jānokļūst.
Vēl ārkārtas situācijā apprecējies jau otrs mūsu draugu pāris. Tikai liecinieki un viss, nekādu viesu. Tiesa, zinu daudzus pārus, kuri tādā pašā veidā apprecējušies arī pirms ārkārtas situācijas.
Gadījās arī saņemt divas paciņas no DPD. Par pirmo kā parasti bija jāparakstās ar pirkstu ekrāniņā. Otro kurjers atstāja pie durvīm un pats steigšus metās prom, pa lielu gabalu nosaucoties “čau”. Tad man negaidīti paveicās loterijā un vienu sūtījumu nācās izņemt no Omnivas. Gāju pakaļ ap pieciem vakarā, apvienojot ar veikala apmeklējumu. Ieraudzīju rindu pie pakomāta un nolēmu tomēr doties vispirms uz veikalu, varbūt būs samazinājusies. Tomēr veikala apmeklējuma laikā rinda vismaz trīskāršojās un nolēmu doties pakaļ paciņai nākošajā dienā agri no rīta. Vispār rindas ar 2 metru atstarpi starp stāvētājiem ir diezgan mulsinošas, pagrūti saprast, vai gals pareizi saskatīts. Savukārt rimčikā, izdzirdot aicinājumu “neuzkavēties”, pirmajā brīdī nodomāju, ka tas ir kas nopietns – līdzīgi Zolitūdei ēka brūk kopā vai kāds ziņojis par ievietotu spridzekli un sāku lūkoties, kā ātrāk to nelaimes vietu pamest.
Varbūt šis ieraksts ir nepieklājīgi priecīgs, salīdzinot ar daudziem citiem ārkārtas situāciju pierakstiem, bet, jā, kāpēc man ļaut vīrusam pārņemt manu noskaņojumu? Varbūt ģimenēs ar bērniem to ir vieglāk izdarīt, jo mazie, blakus esošie, skaļie, parasti visai priecīgie cilvēciņi neļauj ieslīgt skumjās pārdomās. Es domāju, ka vienkārši jāsamierinās ar savā ziņā norakstītu visu 2020. gadu. Neko daudz mēs tur ietekmēt nevaram.