Dzīve ārkārtas situācijā, divdesmit piektā diena

No datiem par pandēmiju mani visvairāk interesē saslimušo skaita procentuālais pieaugums visās Baltijas valstīs. Tiesa, lai tas rādītu objektīvāku ainu, būtu jāņem vidējais lielums pēdējo 5-7 dienu laikā. Piemēram, vakar tas bija Lietuvā 10,2%, Igaunijā 9,4%, Latvijā 3,9%. Var jau arī rēķināt, cik ilgs laiks jāgaida, līdz saslimuši būtu pilnīgi visi valsts iedzīvotāji, saglabājoties esošajām tendencēm. Man pēdējo reizi sanāca 15. jūlijs, bet daudz augstākam saslimšanas tempam: +10% saslimušo diennaktī.

Salīdzinot ar pagājušo nedēļu, mans noskaņojums tomēr kļuvis nīgrāks. Vienudien pēc darba biju aizgājis līdz pilsētas centram un atpakaļ. Cilvēku un automobiļu, šķiet, tikpat daudz cik sestdienā vai svētdienā. Bet mazie veikaliņi masveidā slēgti. Ko dara to īpašnieki un tajos strādājošie? Domāju, ka vairumā gadījumā tie nav nekādi bagātnieki. Kad Krišjānis Kariņš plātījās par miljardu eiro uzņēmēju atbalstam, viņš noklusēja, ka ar to domājis vienīgi lielos uzņēmējus – tādus, kuriem ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos 2019. gada 31. decembrī ir vismaz 500 000 eiro un eksporta apjoms 2019. gadā veido 10% no kopējā apgrozījuma vai ir ne mazāks kā 500 000 eiro. Bet kā tas palīdz, teiksim, Avotu ielas kāzu kleitu veikalos vai ceļojumu aģentūrās strādājošajiem?

Tajā pašā laikā Ilze Viņķele uzskata, ka ārkārtas situācija jāpagarina par trim mēnešiem. Kas notiks ar mazajiem uzņēmējiem un to darbiniekiem, ja patiešām viens otrs sasodīti siltā un drošā vietiņā sēdošais pasludinās, ka ārkārtas situācija “būs turpmākos trīs mēnešus un tik ilgi, cik nepieciešams”? Te man rodas daži jautājumi.

  • Kādi ir kritēriji, pēc kuriem tiks noteikts, ka ārkārtas situācija turpināma vai pārtraucama? Kad tie tikuši definēti un kurš to darījis?
  • Pēc kādiem kritērijiem tiks noteikts, ka atbalsts uzņēmējiem paplašināms arī mazajiem uzņēmējiem un to darbiniekiem? Vai ir aprēķināts, cik liela palīdzība būs sniedzama pašvaldībām, lai tās spētu nodrošināt sociālā atbalsta funkcijas?
  • Kāds ir rīcības plāns gadījumam, ja vīrusu izslimojušie neiegūst imunitāti pret visiem Covid-19 paveidiem un ārkārtas situācija objektīvu apstākļu dēļ ieilgs vairāk nekā 6, 9 vai 12 mēnešus?

Valstij gluži vienkārši nebūs naudas, lai ilgstoši spētu izturēt ārkārtas situāciju. Būs jāaizņemas (no kā?) un jāpieņem sāpīgi lēmumi. Pēdējais Latvijā vienmēr izrādās atrast veidu, kā paņemt naudu no lielā vairuma, no mazāk aizsargātajiem pilsoņiem tādā veidā, lai pretošanās praktiski nebūtu iespējama. Piemēram, palielināt PVN. Tas var izraisīt ķēdes reakciju: nodokļi kāpj, cenas kāpj, ienākumi nekāpj, parastajam iedzīvotājam paliek mazāk naudas, viņš ir īpaši jāatbalsta, jātērē budžeta naudu, valstij trūkst naudas, jāceļ nodokļi…

Otrs garastāvokli ērcinošais faktors ir autoritatīvas izpausmes vīrusa aizsegā, vienkāršoti izsakoties, valsts sagrābšana. Vismaz par Dabas aizsardzības pārvaldi esam uzzinājuši. Bet cik vēl ir lietu, par kurām mēs neko nezinām? Man nav ilūziju par masu mediju vēlmi un spējām visam izsekot līdzi. Diemžēl masu mediji lielā mērā nosaka, par ko citi cilvēki domā. Ja daudz tiks ziņots par vīrusu, tad daudz par to arī tiks domāts un attiecīgi mazāk par citām lietām.

Starp citu, jau labu laiku esmu diezgan izbrīnīts, kā vīruss ir pamanījies tā sanervozēt arī citādi visnotaļ mierīgus ļaudis. Domāju, ka esmu atradis atbildi. Atslēgai vajag būt to cilvēku uztvertajā informācijā – masu medijos, zināmā mērā arī sociālajos tīklos. Es par jaunumiem pasaulē lielākoties uzzinu no LSM un tvitera. Nekad no feisbuka, delfiem, tvnet, televizora vai radio. Ir daudz mierīgāka sajūta uzzināt par kaut ko nelāgu, ja to lasa, nevis redz video vai klausās stāstītāja nervozā, varbūt pat arogantā balss tonī. Piemēram, esmu dzirdējis, ka nesen par vīrusu esot bijusi filma. Cilvēki skatījušies un šausminājušies. Es pat nedomāju to skatīties, jo ko es no tās iegūšu? Lietderīgu informāciju, visticamāk, pilnīgi nemaz, pabojātus nervus un garastāvokli – atliku likām. Kāpēc tas man būtu vajadzīgs?

Es negribu nevienu mācīt vai pamācīt, bet tomēr redzu daudz cilvēku, kuri, šķiet, nesaprot, ka viņu uzņemtā informācija ļoti lielā mērā nosaka to, par ko viņi domā un kā jūtas. Bet domas prasa laiku un tā nav bezgalīgi daudz. Daudziem cilvēkiem būtu jāmaina ierastie mediju patērēšanas paradumi, lai ilgtermiņā dzīvotu netraucētāk un pilnvērtīgāk. Skatieties kritiski ne tikai uz ziņu saturu, bet arī uz veidu, kādā tās tiek pasniegtas un neļaujiet ar sevi manipulēt.

Tags:

1 thought on “Dzīve ārkārtas situācijā, divdesmit piektā diena”

  1. Pingback: Dzīve ārkārtas situācijā, trīsdesmit pirmā diena – Stacija

Ir ko piebilst?