Plānots, ka rīt, 9. jūnijā ārkārtas situāciju apturēšot. Cerams, tā arī būs un šīs piezīmes vismaz ilgākā laika periodā paliks kā pēdējās.
Līdzīgi citiem līdzcilvēkiem, esmu pamazām atmetis ar roku savas ikdienas ierobežošanai. Bijām ar abiem bērniem ciemos pie omītes. No rotaļu laukumiem vairs nevairāmies, arī veikalā esam vairākas reizes bijuši ar bērniem. Pats arī iegriezos vairākos drēbju veikalos, šo to uzlaikojot. Bērnus aizvedām apgriezt matus.
Biju Ķengaraga bibliotēkā atdot grāmatu, kuru paņēmu pirms ārkārtas situācijas. Biju domājis, ka jaunu nemaz neņemšu, jo pats skatīties plauktos vairs nedrīkst, bet iepriekš katalogā neko nebiju sameklējis. Tomēr bibliotekāre apjautājās, kas mani interesē un uzreiz pat bez lūguma gāja man ko sameklēt. Ļoti laipni.
Kopā ar komandu aizvadījām putnu vērošanas sacensības, gāja diezgan labi un rakstīju par to jau agrāk. Pilnvērtīgas sacensības organizēt nebija iespējams, bet putnu vērošanas prieku tas diez ko nemazina. Vienīgi gāja secen iespēja paklausīties, kā gājis citām komandām.
Darba vietā ļoti vēlējās, lai darbinieki izmanto atvaļinājumus, kamēr ir mazāk darbu. Es arī tā darīju, kaut gan darbu man netrūkst.
Aizbraucām ar ģimeni padzīvot īrētās mājiņās netālu no Sēlpils un Dagdas. Par ārkārtas situāciju liecināja vienīgi uzraksti veikalos par 2m distanci. Nelikās, ka dzīvē to kāds ievērotu. Vienīgi sabiedriskajā transportā, cik ievēroju, cilvēki apzinīgi sēdēja maskās.
Nepatīkamā kārtā jaunākais ģimenes loceklis mūsu ceļojumā kļuva tāds sanīcis. Izrādījās, ka viņam ir 39 grādu temperatūra. Parasti tādas lietas notiek piektdienu pēcpusdienās. Par Covid-19 ne mirkli neiedomājāmies. Nervozākus mūs darīja fakts, ka dažas dienas pirms tam jauneklim kaklā bija piesūkusies ērce. Sazvanījāmies ar dežūrējošo ārstu, atbilde bija ierastais “jānovēro”. Devām zāles temperatūras mazināšanai un, kad tās darbojās, tad jauneklis bija diezgan žirgts. Brīvdienas tas tomēr kārtīgi pabojāja.
Rīgā atgriezāmies svētdien. Sirdzējs par to bija tik ļoti priecīgs, ka pat bez medikamentiem dzīvojās vesels kā gurķītis visu atlikušo dienu. Spriedām, ka tad jau bijusi alerģija no laukiem, bet nākošā diena parādīja, ka īsti vesels jaunietis tomēr nav. Ģimenes ārsts pirmdienā nepieņēma, gaidījām otrdienu. Bet tad jauneklim temperatūras vairs nebija, attiecīgi jēgas vest viņu pie daktera arī nē. Tā arī vesels dzīvo joprojām.
Tā kā mājiņā pie Dagdas telefonu uzlādēt varēja vienīgi, rūcinot ģeneratoru, ziņas nelasīju un arī e-pastu nepārbaudīju. Izrādījās, ka arī tā var diezgan labi dzīvot un nekas nozīmīgs garām palaists netika.
Nejauši secinājām, ka lidiņš atvēries. Galdiņi mazliet pārbīdīti, ēdamrīkus katram deva maisiņos un salāti iepakoti līdzi ņemamajos plastmasas trauciņos. Turklāt pirms došanās iekšā tika mērīta temperatūra, bet tikai pieaugušajiem. Tobrīd ratos guļošais bērnelis izspruka bez pārbaudes. Vēl reizi šajā laikā esam piedzīvojuši temperatūras mērīšanu, tas bija Duntes ielas Sky.
Viss tomēr nav kā parasti. Spriedām, ka varētu atstāt bērnus bērnudārzā un paši beidzot pēc, šķiet, 3 gadu ilgas pauzes aiziet paskatīties kādu filmu. Nevaram, kino slēgts. Uz tiešām foršu teātra izrādi arī nav būts krietni ilgi. Ar sabiedrisko transportu ārkārtas situācijā braucis neesmu un it nemaz nevēlos to darīt.
Pagaidām plānotajā sērijas noslēgumā varu atzīt, ka mums nav gājis slikti. Dažādas likstas un nebūšanas ir vienmēr – ar vai bez Covd-19. Varējām visa komanda strādāt no mājām un nebija nemaz slikti. 4. maija filmu skatīšanos mājās arī bija vieglāk saplānot nekā, ja tā būtu bijusi kinoteātrī. Bija tukša Vecrīga un klusākas ielas.
Es ticu, ka vakcīna ir tikai laika jautājums, visticamāk nākošā gada beigās būsim jau sapotēti. Līdz tam ārkārtas situācija varētu tikt izsludināta atkārtoti. Bet tagad jau visiem būs pieredze, cerams ne “man šitais nelīp”.